Gada laikā 40 personas ir pārsūdzējušas Veselības ministrijai (VM)
Nacionālā veselības dienesta (NVD) pieņemtos lēmumus par atlīdzību pacientam
par veselībai nodarītu kaitējumu un tikai trijos gadījumos tā ir pārskatījusi
apmaksas apmēru par labu pacientam, kas daļai pacientu liek domāt par taisnības
meklēšanu tiesā, šodien vēsta laikraksts “Latvijas Avīze”.
Laikraksts vēsta, ka ministrija vairākumā gadījumu vienkārši nemaina
Veselības inspekcijas atzinumus par nodarīto kaitējumu. VM Juridiskās nodaļas
vadītājs Raimonds Osis atzina, ja ministrijā būtu eksperti, tad pastāvētu
iespēja inspekcijas atzinumu nodot viņiem, bet viņiem nav šādu ekspertu.
“Ministrija nedarbojas pēc principa – pacientu neapmierina atzinums,
un ministrija automātiski nozīmē citu ekspertu. Tas paredzēts tikai tiesu
ekspertīzēs. Mums ir viens instruments, ko mēs lietojam samērā bieži, – aicinām
profesionālās ārstu asociācijas sniegt savu viedokli. Taču jāņem vērā, ka mums
nav tiesību asociācijai uzlikt par pienākumu sniegt atzinumu par konkrētiem
jautājumiem, bet mēs varam to lūgt,” skaidroja Osis.
Ministrijas kādā gadījumā piesaistītie eksperti – Latvijas Onkologu
asociācija, gan arī Latvijas Radiologu asociācija norādījušas, ka pēc saviem
statūtiem sabiedriskās organizācijas nevar sniegt juridisku vērtējumu un
paļaujas uz Veselības inspekcijas kompetenci.
“Šāda viedokļa sniegšana faktiski būtu pretrunā ar biedrības
statūtiem, jo Latvijas Onkologu asociācija neizslēdz viedokļu atšķirības starp
biedrības biedriem. (..) Šajā gadījumā Latvijas Onkologu asociācija pilnībā
paļaujas uz Veselības inspekcijas kompetenci,” atzina Onkologu asociācijas
prezidents Jānis Eglītis.
Turklāt Osis piebilst, ka ministrija vērtējot tikai to, vai inspekcija
rīkojusies atbilstoši normatīvo aktu prasībām, un pārliecinās, vai lietā ir
pietiekami daudz pierādījumu. “Gadās, ka tiek konstatēts, ka visi
pierādījumi nav iegūti. Piemēram, magnētiskās rezonanses izmeklējums, kurš
parāda, ka veselībai nodarītais kaitējums ir plašāks, nekā sākotnēji aprakstīts,”
pastāstīja ministrijas jurists. Ministrija arī pierādījumus nemeklē, tos
piegādā sūdzības iesniedzējs – pacients.
Ārvalstu eksperti (Eiropas Veselības aprūpes pakalpojumu un sociālās
aprūpes uzraudzības organizāciju ekspertu grupa), kas pētījuši veselības
aprūpes kvalitātes un pacientu drošības jautājumus Latvijā un 2018.gada oktobrī
uzrakstījuši ziņojumu, uzskata, ka šāda veida jautājumi nerastos, ja Veselības
inspekcija darbotos kā neatkarīga iestāde ar pietiekami kvalificētiem
ekspertiem, kas pārzina visu aktuālo klīnisko praksi un tehnoloģijas, lai
varētu vērtēt visas lietas, kuras viņi vada kā eksperti.
Ziņojumā var izlasīt, ka Latvijā daudzu aptaujāto (pacientu, amatpersonu)
uzskats ir tāds, ka inspekcija darbojas pēc politiskajiem norādījumiem, nevis
neatkarīgi un pārredzami. Eksperti secinājuši, ka inspekcijas rīcībā nav
formālu instrumentu, lai nodrošinātu neatkarību no politiskās vadības un
ietekmes. Lai inspekciju varētu uzskatīt par neatkarīgu valsts organizāciju,
būtu maināms tās juridiskais statuss, tieši pakļaujot to Ministru kabinetam ar
neatkarīgu priekšsēdētāju, kas iecelts, piemēram, uz noteiktu laiku. Tad,
visticamāk, varētu spriest par Veselības ministrijas atbrīvošanu no funkcijas,
kuru tā veic tikai formāli.
“Vēl neesmu paguvusi iepazīties ar ekspertu atzinumu par mūsu valsts
veselības aprūpes kvalitāti un pacientu drošību. To noteikti izdarīšu, tad arī
varēšu komentēt sīkāk,” atbild veselības ministre Ilze Viņķele.
Tikmēr Medicīnas tiesību juriste un Latvijas Universitātes Medicīnas
fakultātes asociētā profesore Solvita Olsena uzskata, ka ministrijai, kuras
uzdevums ir veidot nozares politiku, nebūtu jānodarbojas ar Veselības
inspekcijas atzinumu pārskatīšanu.
“Piemēram, Zviedrijas sistēmā sākotnējos lēmumus, par kuriem radies strīds,
pārbauda neatkarīgu speciālistu komisija. Tā ir autoritatīva neatkarīga
institūcija, kurai ir gan zināšanas, gan prasmes, lai cilvēks tai varētu
uzticēties. Turpretī Latvijā pacients tiek mānīts, ka ministrija vai tiesa
mainīs inspekcijas atzinumu par labu pacientam. Valsts nauda tiek šķērdēta
pilnīgi nekam. Manā praksē bijuši daži reti gadījumi, kad tiesa atrod kādu
kļūdu inspekcijas lēmumos,” laikrakstam stāsta Olsena.
Olsena stāsta, ka parasti tiesa akli tic tam, ko saka inspekcija. Tiesa tā
arī raksta, ka tai neesot nekāda pamata apšaubīt to, ko atnāk un pasaka
inspekcijas pārstāvis. Tam, ko pasaka pats pacients, esot maza nozīme.
“Vēlreiz prasīt viedokli tam pašam inspektoram, kurš jau to ir sniedzis
sākotnēji inspekcijas atzinumā, kuru pacients ir pārsūdzējis, ir pilnīgi
bezjēdzīga darba organizācija, jo šādā veidā neko nevar sasniegt. Lietas būtība
netiek pārskatīta,” secina Olsena.
Līdzīgās domās ir arī Ronalds Rožkalns, zvērināts advokāts, kuram ir arī
ārsta diploms, kurš pastāstīja, ka līdz tiesai nonākot daudz lietu.
“Nesen saņēmu Administratīvās rajona tiesas Jelgavas tiesu nama
spriedumu, kurā ir atzīts, ka NVD un VM lēmumi ir bijuši prettiesiski un
pacientei pienākas atlīdzība. Tiesā vērsās paciente, kuru operējot ķirurgs
nepamanīja blakus esošu orgānu un to savainoja, kā rezultātā radās smagi
sarežģījumi, kas atstās iespaidu uz pacientes visu atlikušo mūžu. Veselības
inspekcija uzskatīja, ka šis gadījums neesot nekas ārkārtējs, jo ārsts jau nav
gribējis ļaunu, tātad kaitējums neesot radīts ar ļaunu nolūku. Paciente NVD
lēmumu bija pārsūdzējusi ministrijai, bet tas tika atstāts negrozīts,”
stāsta Rožkalns.
Tomēr tiesa lietas apstākļiem deva objektīvu novērtējumu, proti, ka šāda
pieeja ir nepareiza un tika nolemts nodot šo lietu inspekcijai jaunai
izskatīšanai, un pēc tam ar pacienti tiks lemts, vai lietu pārsūdzēt augstākai
instancei.
“Tiesās nereti jāsaskaras ar problēmu, ka tās ne līdz galam piemēro
tos pierādīšanas līdzekļus, kādus likums paredz. Pat ja administratīvās tiesas
konstatē, ka Veselības inspekcija ir kļūdījusies un nepareizi noteikusi
kaitējumu un tā smagumu, tās mēdz vēlreiz nosūtīt šo pašu lietu izskatīt
inspekcijai. No Administratīvā procesa likuma viedokļa šāda rīcība nav
pamatota,” stāsta Rožkalns.
Viņaprāt, ja reiz pacients ir vērsies tiesā, tad pašām tiesām ir jānosaka,
vai ir nodarīts kaitējums un cik smags tas ir bijis. Tiesai ir iespējams
pieprasīt ekspertīzi, nopratināt lieciniekus, ir arī citi veselībai nodarītā
kaitējuma pierādīšanas līdzekļi. Tiesu atsaukšanās uz to, ka tām nav speciālu
zināšanu medicīniskajos jautājumos, neiztur kritiku, uzskata Rožkalns.
Foto: pixabay.com
