Vairāk nekā trešdaļa jeb 37% skolēnu apgalvo, ka pēdējo sešu
mēnešu laikā ir cietuši no emocionālās vai fiziskās vardarbības jeb mobinga
klātienē, liecina sociālās kustības “#Neklusē” un “Edurio”
veiktais pētījums par mobingu Latvijas jauniešu vidū.
Dažāda veida pāridarījumus jaunieši piedzīvo ne tikai
no klasesbiedriem un citiem skolēniem, bet arī no skolotājiem un pat vecākiem.
Kopumā katrs trešais skolēns cieš no mobinga klātienē, savukārt katrs ceturtais
– digitālajā vidē, atklājies pētījumā.
Noskaidrots, ka visvairāk no mobinga Latvijā cieš
tieši mazāko klašu jeb sākumskolas skolēni. Vairāk nekā puse jeb 51% atzīst, ka
pēdējo sešu mēnešu laikā ir cietuši no mobinga jeb emocionālās vai fiziskās
vardarbības. Lai arī vidusskolā situācija ir mazliet labāka, tomēr arī 28% 10.
līdz 12.klašu skolēnu atzīst, ka ir saskārušies ar mobingu.
Jaunieši norādījuši, ka biežākais apsmiešanas iemesls
ir dažādība raksturā vai ārienē. Nereti mobings izpaužoties kā ignorēšana un
atgrūšana, nevis tieša apsmiešana vai fiziska vardarbība.
Sociālās kustības “#Neklusē” līdzautore
Marika Andžāne uzsvēra, ka emocionāla vai fiziska vardarbība skolēnu vidū ir
pastāvējusi vienmēr, taču par tā sekām līdz šim pie mums runāts maz.
Andžāne norādīja, ka pirms četriem gadiem veiktajā
Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācijas (OECD) Starptautiskās
skolēnu novērtēšanas programmas pētījumā konstatēts, ka Latvijas izglītības
iestādēs ir otrs sliktākais rezultāts attiecībā uz vienaudžu fizisko un
emocionālo vardarbību. Ar to vairākas reizes mēnesī saskaras 30,6% no 15 gadus
veciem skolēniem.
Pēc Andžānes paustā, arī tikko kā veiktas sociālās
kustības pētījums atklāj, ka situācija nav uzlabojusies. Šī iemesla dēļ,
Andžānes ieskatā, jāmeklē efektīvi risinājumi šai problēmai, iesaistoties
skolēniem, skolotājiem, vecākiem un citiem.
Saskaņā ar pētījumu situācijās, kad jaunieši saskaras
ar pāridarījumu, pēc palīdzības vēršas vien katrs trešais apceltais. Visbiežāk
jeb 55% skolēni vēlētos saņemt atbalstu no vecākiem, kam seko skolotājs vai
sociālais pedagogs kā atbalsta persona. Vienlaikus laika skolēni min, ka
nevēlas vecākus apgrūtināt un satraukt ar savām problēmām, kā arī nevēlas
pievērst sev papildu uzmanību. Jauniešu vidū valda pārliecība, ka ar savām
problēmām viņiem jātiek galā pašiem.
Sociālās kustības pārstāvji informēja, ka nereti
apcelšanas brīdī skolēni jūtas vientuļi un nesaprasti, tāpēc izvēlas
norobežoties, lietojot sociālos tīklus, kontaktējoties ar ārpusskolas draugiem
vai nepievēršot sev lieku uzmanību.
Kā risinājumu skolēni saredz lielāku skolotāju un
skolas vadības iesaisti, piemēram, izstrādājot jaunu mācību priekšmetu, kurā
skolēniem būtu iespēja diskutēt par sev aktuālām tēmām. Tāpat skolēni norāda,
ka skolas iniciēti kolektīva saliedēšanās pasākumi samazinātu mobinga risku
skolēnu vidū.
Aptaujātie arī uzsver, ka mobinga upuriem trūkst
pašpārliecinātības un drosmes sevi aizstāvēt, tāpēc risinājums būtu sociālā
pedagoga vai psihoterapeita konsultācijas. Tāpat pētījums atklāj, ka daļa
skolēnu zaudējuši ticību, ka kaut kas mobinga kontekstā varētu mainīties, tāpēc
skaļi par to nerunā. Vienlaikus skolēni novērtētu, ja tiktu izstrādāts rīks,
kas ļautu viņiem saņemt morālu atbalstu, saglabājot anonimitāti.
“Mūsu mērķis, izveidojot sociālo kustību
“#Neklusē”, ir ne tikai aizsākt plašāku diskusiju publiskajā telpā
par mobingu, bet arī piedāvāt konkrētu un mūsdienīgu risinājumu – mobilo
lietotni, kas ļautu skolēniem saņemt nepieciešamo palīdzību, bez bažām tikt
nosodītam. Šobrīd paredzēts, ka lietotne būs pieejama līdz ar jaunā mācību gada
sākumu,” pauda Andžāne.
Pusaudžu resursu centra vadītājs un Bērnu klīniskās
universitātes slimnīcas atkarību profilakses speciālists Nils Sakss
Konstantinovs uzsvēra, ka mobings bieži norisinās ne tikai klasē, bet arī
internetā un ārpus skolas, un tādēļ skolotāji ne vienmēr varēs to laikus
pamanīt.
Konstantinovs norādīja, ka pārmaiņas savā bērnā
visātrāk būs redzamas vecākiem. “Ja bērns mājās kļuvis noslēgts, nerunīgs,
izrāda pēkšņu nevēlēšanos iet uz skolu, palicis raudulīgs vai tieši pretēji –
agresīvs, tās varētu būt pazīmes, ka radušās nopietnas grūtības,” sacīja
eksperts.
Pēc viņa paustā, labākais, ko tādā gadījumā iespējams
darīt, ir iedrošināt savu bērnu vai pusaudzi runāt. Svarīgi esot apliecināt, ka
jebkurai situācijai varēs atrast izeju, ka bērns netiks nesodīts, ka visi
lēmumi tiks pieņemti un izrunāti kopā ar viņu. Tāpat laba doma esot
pārliecināties, ka pusaudzim ir pieejami kontakti un interneta adreses, kur
konfidenciāli vērsties pēc atbalsta, ja tāds izrādīsies nepieciešams.
Pētījumā kopumā piedalījās 2066 visu klašu skolēni no
deviņām Rīgas skolām.
Foto: pixabay.com
