Aiz psihoterapeita durvīm
Par sava psihoterapeita atrašanu mēdz teikt, ka tas ir līdzīgi kā ar friziera piemeklēšanu – jābūt savstarpējai intuitīvai saskaņai. Aptuveni tā uz to raugās arī Zanes Zustas jaunās grāmatas “Aiz durvīm” galvenā varone Emma.
“Nē – par resnu, nē – par dusmīgu, nē – par neatsaucīgu, nē – par neglītu.” Godīgi sakot, šāda pieeja psihoterapeita meklēšanai mazliet atgādināja picas pasūtīšanu internetā, kur ēdienkartē ir divdesmit vienādi apaļas picas, bet katrai nedaudz atšķiras garnējums. Kā lai zinu, kuru izvēlēties? Ar salami desu? Dubulto sieru? Varbūt vegānu? Kad jau biju gandrīz atmetusi cerības un norakstījusi šo ideju kā nerealizējamu, ieraudzīju viņu. Laipnas acis smaidīja, gaišas matu cirtas krita pār pleciem, un vienā mirklī, tikai uzmetot tai skatienu, viņas seja aicināja uzticēties. Klikšķis. Jā – tā būs īstā. Es tūlīt uzspiedu uz bildes un izlasīju pievienoto izglītības aprakstu. Mēģināšu. Ievadīju telefonā numuru. Pierakstīties bija pavisam vienkārši, un piedāvātais datums zīmīgā kārtā sakrita ar manu dzimšanas dienu. “Uz tikšanos!” viņa teica.” Tā satiekas divas šī romāna galvenās varones.
Z.Zusta jau sevi pieteikusi kā rakstnieci gan ar bērnu grāmatām par pūcīti Ucipuci, gan grāmatu “Tarakāni manā galvā”, kas tapa sadarbībā ar psihoterapeiti Diānu Zandi. Arī savā jaunajā darbā “Aiz durvīm” viņa cenšas pavērt durvis uz cilvēku psihes noslēpumiem, lai izvestu lasītāju cauri domāšanas un rīcības labirintiem. Tas ir stāsts par divām sievietēm psihoterapeita kabinetā. Un par to, kas notiek, katrai esot savā durvju pusē. Vēstījums būvēts tā, lai lasītājs sev uzskatāmi atklātu patiesību par tās divējādo dabu.
Romāns veidots no divām atsevišķām daļām – pacientes un psihoterapeites stāstiem – un pat, lai uzskatāmāks šis nodalījums, lasāms no abiem galiem.
Grāmata lasās ļoti raiti un, esmu pārliecināta, kļūs par iemīļotu romānu ļoti daudzām sievietēm Latvijā. Man pašai gan ar to personificēties ir gana grūti, jo esmu visai skeptiski noskaņota pret dažādu dzīves gudrību postulēšanu sociālajos tīklos, sieviešu žurnālos un visādās citādās vietās. Tomēr saprotu, ka daudziem, tieši pretēji, te būs daudz vērtīgu atziņu, ko atrast. Gluži tāpat kā ne viens vien smeļas atbalstu un vērtīgas domas Uģa Kuģa paustajos domugraudos, bet mani tie atstāj pilnīgi vienaldzīgu.
“Kaut gan skaudri apzinājos: katrs cilvēks, kurš ienācis mūsu dzīvē, nāk ar savu uzdevumu un par to ir jāsaka paldies. Viņam, Visumam, kādam, kurš mūs virza – aplej ar samazgām un tad pats arī notīra un liek atkal uz troņa. Un tā vienmēr, jo viss ir nepārtrauktā kustībā, nekas neapstājas tikai tāpēc, ka esam pakrituši. Tieši tāpēc ne mirkli nenožēloju šo pārmaiņu laiku. Patiesībā tie pagaidām manā dzīvē bijuši paši labākie, jo mani beidzot padarījuši par mani. Domāju, ka to zināja arī terapeite – šis galu galā ir tikai viens no dzīves posmiem, ko viņa jau paredzēja nākam, – kad es kritīšu, sitīšos, bet pēc tam celšos un iešu tālāk.”
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
