Piezīmes uz Spānijā rīkotā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas semināra pierakstu malām.
“Kāpēc Pireneju kalnos, kas Eiropas dienvidos atdala Franciju no Spānijas, sniegs dažkārt krāsojas iesarkans?” pirms gadiem divdesmit tika uzdots “cietais rieksts” Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes rīkotajā “Jauno ģeogrāfu skolā”. Atbilde nezinīšiem, tostarp man, kas tolaik mācīja Kalnciema vidusskolā ģeogrāfiju, bija šāda: “No Āfrikas Sahāras tuksneša dažkārt vējš aiznes pāri Vidusjūrai neredzamus iesarkano smilšu graudiņus, kas iekrīt baltajā sniegā.”
Ar Latvijas Patērētāju interešu aizsardzības asociācijas atbalstu veicās trīs dienas būt Spānijā, kur piedalījos Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (ES institūcija) rīkotajā seminārā ar vispārīgu nosaukumu “Eiropas Savienība ir tev”, kas konkrētāk bija mērķēts uz to, lai ES lomu mūsu dzīvē darītu cilvēkiem saprotamāku. Atceļā pa lidmašīnas logu izdevās saskatīt arī Pirenejus. Sniega tajos nemanīja (varbūt pie vainas globālā sasilšana, ko veicina arī lidmašīnu sadedzinātās izplūdes gāzes). Taču to, ka ne smilšu graudi, bet gan domu graudi no tālākām vietām iekrāso mūsu dzīvi, seminārā izjutu kā nekad agrāk ES institūciju rīkotajos pasākumos, kur žurnālistiem ik pa laikam ir izdevība nokļūt.
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja izskatījās visai norūpējusies par to, lai uzlabotos profesionālo mediju darbs, novērstu melu un viltus ziņu neatspēkošanu. Jautājums bija, kā pievērst sabiedrības uzmanību pamatvērtībām, kādēļ pēc Otrā pasaules kara tika dibināta ES – mieram starp valstīm un tautām, demokrātijai, iejūtībai jeb tolerancei, cilvēku tiesībām, kā arī kultūras un saimnieciskajai sadarbībai. Nav šaubu, ka gan ES institūcijās, gan lielā sabiedrības daļā ir bažas par populismu, ar ko saistās arī Lielbritānijas pilsoņu balsojums par izstāšanos no ES. Tiesa, pašiem spāņiem kā tāds karstais kartupelis, ko izspļaut žēl, bet norīt nevar, šķiet, ir Spānijā ietilpstošās Katalonijas neatkarības centienu problēma. Par to semināra mikrofonā ierunājās nacionālajos svārciņos tērptais skotu vīrs Brendans Burns, taču “mājas saimnieki” spāņi šo tematu tomēr ignorēja. Vispatīkamākais bija tas, ka par preses brīvību un viedokļu dažādību runāja gan poļi, gan ungāri, gan vācieši, gan igauņi un paši spāņi. Tas radīja pleca sajūtu, kas stiprina.
Ārpus semināra bija triju dienu ceļojums, kurā tika veikti ap sešiem tūkstošiem kilometru un kura laikā es rakstīju dienasgrāmatu.
Trešdiena, 9. oktobris
Rīgas lidostā arī naktī ir biezs
“Izbrauc uz Rīgas lidostu laikus, tur var būt lielas rindas,” saņēmu padomu pirms došanās ceļā. Pirms pusotras nedēļas ziņās vēstīja, ka šogad astoņos mēnešos Rīgas lidostā apkalpoti 5,225 miljoni pasažieru, kas ir par 10,6 procentiem vairāk nekā pērn. Audzis arī lidojumu skaits. 9. oktobra trešdienā ap četriem no rīta izbraucot uz Jelgavas–Rīgas šosejas, gadījās sastapt uz pirkstiem skaitāmus pretimbraucējus. Taču lielum lielais vairākums, rudens lietum bungojot pa māju jumtiem, vēl gulēja gan Ozolniekos, gan Dalbē, gan Olainē un Jaunmārupē… Tādēļ vēl jo vairāk kontrastaināks skats pavērās aiz lidostas durvīm. Pulksten 4.15 plašā telpa pirms bagāžas nodošanas galdiem bija neparasti pilna cilvēkiem, kas disciplinēti metrus trīsdesmit garās un blīvās rindās pa divi trīs stāvēja, lai pirms reisa tiktu vaļā no savām lielajām somām. Protams, ja tev līdzi ir tikai mazais koferītis un datorsoma, uz priekšu tiek ātrāk. Lidojumi no Rīgas, kaut ar mazāku intensitāti, notiek cauru nakti. Citviet Eiropas lidostās, tostarp Spānijā, Malagā, starp pusnakti un pulksten sešiem no rīta ievēro klusumu. Droši vien rīdziniekiem Zolitūdē un Imantā lidmašīnas miegu netraucē, citādi taču būtu sūdzējušies pašvaldībā. Izņēmums ir Ozolnieku novads, kur nesen pašvaldība rakstīja vēstuli Rīgas lidostai ar prasību uzvesties klusāk. Saistībā ar lidmašīnu celšanos pie apdzīvotām vietām naktīs šī prasība citu Eiropas valstu kontekstā varētu būt saprotama.
Pa ceļam uz iekāpšanas vārtiem palīdzēju kādam noreibušam čomam saprast, kurp vajadzētu stūrēt uz Londonas lidmašīnu. Gribējās viņam novēlēt laimīgu atpakaļceļu, bet cilvēks steidzās, šķiroties tikai sasmaidījāmies. Trīs letiņu pirmslidojuma sadzeršanu no muitas nodevas brīvajā zonā manīju vēl arī citviet. Līdz Frankfurtei lidoju, sēžot blakus jaunam zinātniekam, kurš devās pie kolēģiem uz Florenci. Tur pilnīgi cita līmeņa saruna par presē lasīto, par Latvijā tapušo inovāciju ieviešanu, turklāt saruna vēl latviešu valodā, no kuras uz laiciņu nācās atvadīties, ja neskaita telemārketinga piedāvājumus mobilajā telefonā, kas tevi mīļi un moži dzimtajā valodā var pārsteigt visnepiemērotākajā brīdī arī ārzemēs. Droši vien kādam tas atmaksājas.
Arī Vācijā “pie papīriem turēties” nav droši
Pēc divarpus stundu lidojuma un lēzenas nolaišanās Vācijā, Frankfurtē pie Mainas, atklāju, ka tālākajam lidojumam uz Malagu ir izmainīti iekāpšanas vārti. Uz iepriekš vēl Jelgavā izdrukātās biļetes bija apaļš skaitlis 60, bet patiesībā vajadzēja būt 52. Likās, vai tad punktuālajā Vācijā iesi kaut ko tādu pārbaudīt! No nepatikšanām paglāba vēlme kaut mazliet aprunāties ar lidostas darbinieku, kas atradās pie 60. vārtiem. Viņš norādīja pareizo ceļu. Diez kā būtu bijis, ja līdz pēdējam turētos pie tā, kas papīros rakstīts? Pulcējoties tiem, kuri no Frankfurtes lidoja uz Malagu Vidusjūras ziemeļu krastā, varēja manīt, ka lielākoties tie ir cilvēki, kas brauc atpūtā. No skata laipni un solīdi vācieši. Divās dienās kopā astoņās stundās, vērojot ļaudis, četrās Eiropas lidostās un četrās lidmašīnās redzēju gan tikai divas, šķiet, vācu, trīsbērnu ģimenes (nerunājot par lielākām).
Pēc vairāk nekā divām stundām, lidmašīnai pirms sēšanās samazinot augstumu, varēja redzēt Andalūzijas apgabala iekopto dārzu un lauku kvadrātiņus, kā arī kalnus, kas no trim debespusēm ieskauj Malagu (no dienvidiem to apņem Vidusjūra).
Malaga, kas medijos tiek rādīta kā tūrisma un lauksaimniecības centrs, sagaidīja ar 24 grādu siltu, saulainu laiku. Kaut arī pilsētā ir mazliet vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju, kas ir mazāk nekā Rīgā, tās lidosta likās kādas trīs reizes lielāka nekā mūsējā. Izejot ārā, lūkoju kāpt autobusā, kas varētu aizvest uz pilsētas centru. Taču atklājās, ka no lidostas stāvvietas autobusi brauc uz Granadu, Sevilju, Ronu un citām Andalūzijas vietām. Malaga ir vislielākā šī Spānijas apgabala, kurā dzīvo astoņi miljoni cilvēku, lidosta. Ar Malagas centru vistaisnāk savienoja elektrovilciena līnija, kas, tuvojoties gala pieturai, pārvērtās par metro līniju. Ar mūsdienu viedtelefonu, kam ir interneta pieslēgums, nav sarežģīti atrast jebkuru adresi pasaulē, arī viesnīcu. Grūtāk bija no spāniski “runājošā” vilciena/metro biļešu automāta, ievadot tajā piecīti, izdabūt ārā naudas atlikumu un pašu biļeti (cena 1,80 eiro). Kāds spāņu vīrs šai lietā izpalīdzēja zviedru pārim ap gadiem sešdesmit pieciem, tie savukārt man. Kaimiņi bija ielidojuši Malagā caur Parīzi, un viņu galvenais mērķis bija atpūsties. Kad jautāju, vai pāris ir ceļojis arī uz Latviju, sieviete atbildēja, ka Rīgā gadījies būt aprīlī, kad pēkšņi uznācis aukstums. To atceroties, zviedriete smējās. Tik tiešām brīdī, kad tevi glāsta tropu klimata maigums, atcerēties agrāk piedzīvotu salšanu var likties smieklīgi. Oktobra vakari un rīti Spānijā gan ir tikpat tumši kā mūsu ziemeļzemē. Tumsa iestājās septiņos vakarā, turklāt nebija krēslas, satumsa ļoti strauji. Tā notiek tuvāk ekvatoram.
Laternu stundā dzīve Malagā vēl ritēja darbīgi. Uz ielām sastrēgumi, kas pamazām atrisinājās tikai ap desmitiem vakarā. Piezīmējot par Malagas ielām – gadījās nobrīnīties, ka taksists, kas stāv pie luksofora sarkanās gaismas, redzot, ka mana “trajektorija” uz gājēju pārejas tuvākajās desmit sekundēs viņu neskar, mierīgi pie sarkanā cilvēka riksīša ātrumā pārripināja pārejai pāri. Policija un fotoradari tur nejaucās. Par kustības drošību nerunāsim, bet sastrēgumi no tādas ripināšanās droši vien maķenīt mazinājās.
Talkā nāk bruņinieks Dons Kihots
Semināra programmā bija noteikts, ka viss ir kājāmejamā attālumā. Taču, kad viesnīcniecei (nevis viedtelefonam) jautāju, kā man nākamajā rītā tikt uz universitāti, saņēmu atbildi: “Tur jābrauc ar 11. autobusu. Kājām jūs neaiziesiet!” Tīmeklī ir ziņas, ka 1972. gadā, ģenerāļa Franko diktatūras laikā, dibinātajā universitātē mācās 35 tūkstoši studentu. Pirms apmēram sešdesmit gadiem augstskolas dibināšanas rosinātāja bija Malagas universitātes draugu asociācija, kuras rīcības galvenais arguments bijis: Malaga ir vienīgā pilsēta Eiropā, kurā ir vairāk nekā 300 tūkstoši iedzīvotāju un kurā nav universitātes. Augstskolu izveidoja no vairāku citu augstskolu filiālēm. Diezgan skaidrs, ka 35 tūkstoši studentu nevar izvietoties Malagas vecpilsētā, kur pa šaurajām ieliņām tūristus ved zirgu pajūgos un automašīnas sastrēgumos knapi kust uz priekšu. Pārpratumu novērsa Dons Migels de Servantess Saavedra. Kurš tad nepazīst rakstnieku, kas 1607. gadā sarakstījis literatūras vēsturē pirmo romānu “Dons Kihots” (latviešu valodā to tulkojusi dzejniece Mirdza Ķempe)! Tiklīdz paskaidroju, ka seminārs notiks Servantesa ielā, pārpratums atrisinājās. Proti, Malagas Universitātes rektorāts ar divsimtvietīgu zāli tiešām atrodas no viesnīcas kājāmejamā attālumā, bet mazliet atstatu no pašas universitātes, uz kuru tiešām jābrauc ar 11. autobusu.
Ceturtdiena, 10. oktobris
Policisti sit plaukstas
Lai arī iepriekšējā vakarā nākamā rīta gājiens bija noskaidrots, viesnīcu atstāju ļoti savlaicīgi, neaizkavējot sevi ar brokastīm. Paļāvos uz to, ka semināra programmā bija minēts, ka tas sāksies ar kafijas pauzi. Universitātes rektorātu, kas atrodas agrākajā Malagas pasta ēkā, sasniedzu minūtēs desmit, vēl nebija sākusies ne reģistrācija, ne arī kafijas pauze. Atlika iziet pastaigāt pa piejūras aleju. Pēkšņi uz gājēju ceļa dažu soļu attālumā nostājās policijas busiņš. No tā izkāpa pieci vīri uniformā. Nepievērsuši man nekādu uzmanību, viņi devās uz nelielu brīvdabas estrādi, kur vietas pietiktu labi ja vienam kārtīgam latviešu korim un pie kuras stāvēja piemiņas zīme komponistam un mūziķim, savulaik arī Malagas katedrāles kapelmeistaram Eduardo Okonam Rivasam (1834–1901). Kā jau varēja nojaust no policistu rīcības, šoreiz estrāde nebija tukša. Zem tās nojumes guļammaisus bija izritinājuši trīs bezpajumtnieki. Cik varēja saprast, tie nebija Āfrikas bēgļi, saruna notika spāniski. Ļoti jauki izskatījās, ka policisti nelietoja nekādus speciālos līdzekļus, bet gan skaļi sita plaukstas: “Ir rīts, mostieties!” Pārdomājot šo skatu, neviļus nāk prātā medijos redzētās asiņainās kataloniešu sejas, kad spāņu policijas specvienība klīdināja apgabala neatkarības atbalstītājus. Malagas policisti izskatījās pārmēru solīdi. Un, ja piecu vīru patruļas uzdevums ir pamodināt trīs bezpajumtniekus, var spriest, ka policistiem Malagā īsti nav ko darīt un dzīve rit ļoti labi.
Pēc brīža skatījos, ka būtu pienācis laiks doties uz universitāti. Iekārtojies rektorāta zālē, nospriedu, ka tagad laiks kafijai. Taču nevienā blakus telpā nekā tāda nemanīja. Meklējot vajadzīgās durvis, gandrīz uzkāpu pie tulkiem, kas seminārā tulkoja uz spāņu, angļu un franču valodu un otrādi. Piepeši laipns ungāru kolēģis no acīm nolasīja manu vēlmi un paskaidroja, ka Spānijā kā jau dienvidu zemē kafijas pauzes notiek uz mājas jumta.
Nobeigums nākamajā numurā
