“Trakā! Tur taču aiz garlaicības var nomirt! Visu laiku pa taisnu ceļu, nekā interesanta,” tā reaģēja paziņas, kad stāstīju, ka esmu pieteikusies nūjošanas sacensībām maratonā “Taisnais”. Tā distances ved pa bijušo dzelzceļa uzbērumu no Sauriešu stacijas līdz Ērgļu dzelzceļa stacijai. Tas ir līdzens smilšu ceļš bez kāpumiem (patīkama pārmaiņa Zemgales līdzenuma iedzīvotājai pēc trakajiem skriešanas seriāla “Stirnu buks” kalnainajiem posmiem).
Ar vēsturisku odziņu
Dzelzceļa līnija Rīga–Ērgļi kādreiz savienoja galvaspilsētu ar Ērgļiem, un tieši tas mani piesaista šim pasākumam. Liekas, skrējienam ir sava vēsturiska odziņa, ko vērts izbaudīt. Līnijas garums bija 98 kilometri. Gandrīz tik daudz veica garākās distances – dubultmaratona “Taisnais” – dalībnieki, par nieka 14 kilometriem mazāk nekā kādreizējais visas līnijas garums.
Garākās distances dalībnieki pasākuma dienā startē krietni agrāk – jau pulksten sešos no rīta. Tiesa, gabaliņš, ko braukt uz starta vietu, man arī sanāk pagarš, tāpēc jāceļas agri. Ģimenē nolemts, ka vīrs un jaunākā meita (paņemot līdzi draugu dēlu) mani aizvedīs uz starta vietu Suntažos, bet paši dosies savās izklaidēs, apmeklējot kādas tās puses apskates vietas.
Jau pavisam agri no rīta (ap pieciem) saņemu ziņu no “Zemgales Ziņu” komandas biedrenes Janas, ka startā līst plīkšķēdams. Pa četrām stundām, kas paiet līdz manam startam pulksten 10, nekas nemainās – dažādojoties tikai intensitātei, līst vēl joprojām. Tomēr trako netrūkst – gan skrējēji, gan nūjotāji pulcējas pie bijušās Suntažu dzelzceļa stacijas, lai izņemtu numurus un kopā ar organizatoriem dotos uz starta vietu mazliet tālāk.
1935. gadā līnija uzbūvēta līdz Suntažiem (tur ir arī maratona starts), 1937. gadā līdz Ērgļiem. Nu jau vairāk nekā desmit gadu vilcieni šai posmā nekursē, lielākoties demontētas arī sliedes, laika zobam pakļautas bijušo dzelzceļa staciju ēkas.
42 kilometri ir gana liels gabals, kurā pārdomāt var paspēt daudz. Diezgan krietnu laika sprīdi kavējos pārdomās par zudušo dzelzceļa līniju. Vilciens gājis pa skaistu apvidu, un tagad atliek vien atcerēties vai iedomāties, kā tas bijis.
Zaļais tunelis
Lai arī pirms sacensībām tiku pamatīgi biedēta ar apnicīgo maršrutu un vienmuļo gājienu, manis iepriekš paredzētais piepildījās. Cilvēku, kas ikdienā iziet paskriet Zemgales līdzenumā, ar vienmuļu ceļu Vidzemē nobiedēt nevar. Lai cik garlaicīgu to solītu, tas vienalga būs interesantāks par kilometriem garu posmu gar apstrādātiem labības laukiem Zemgalē, un arī tur dabā vienmēr atrodas, ko novērot. Mājās, izejot uz ceļa, es jau redzu punktu, kur pēc pieciem kilometriem griezīšos atpakaļ.
Galapunktā Ērgļu stacijā, mani sagaidot, ar savu jautājumu samulsina Māris Olte. Viņš pajautā, kādus dzīvniekus un putnus es ceļā sastapu. Jāsaka vien godīgi – dzīvniekus (izņemot pāris suņus) nemanīju vispār, arī putnu sugu retumi garām nelaidās (bet varbūt vienkārši nepratu pamanīt?). Māris, kurš savā īpašumā iegādājies bijušo Ērgļu staciju, sagaida visus finišētājus, labprāt aprunājas, atzinīgi novērtē pieveikto ceļu un uzmundrina, rosinot uzēst zupu un iedzert siltu tēju. Mazo skrējienu fantastiskākais pluss ir tajos valdošā ģimeniskā un sirsnīgā atmosfēra. To jūt gan startā, gan dzirdināšanas punktos pa ceļam, gan finišā. Pat ja viss nenotiek perfekti, to simtkārt atsver kopējā noskaņa.
Interesanti, ka dubultmaratona un maratona dalībniekiem lietu izbaudīt sanāk krietnās devās, savukārt pusmaratonā startējušajiem (no Taurupes līdz Ērgļiem) slapjums faktiski iet secen. Viņi startē pulksten divpadsmitos, kad jau vairs īpaši nelīst. Lietus gan nebija nekāds īpašais traucēklis, jo, aktīvi kustoties, slapjās drēbes nemaz neapgrūtina un laiks ir gana silts, lai nesaltu.
Atgriežoties pie it kā garlaicīgā maršruta – manuprāt, tas pilnīgi noteikti tāds nav. Bijusī dzelzceļa līnija noteikti būs labs pārgājienu vai velobraucienu maršruts, katrai kompānijai izvēloties sev atbilstošāko garumu. Ceļa segums ir viegli ejams. Un īpaši tagad, rudenī (pieļauju, ka arī citos gadalaikos), ainava ir vienkārši burvīga. Protams, sacensību režīmā, turklāt ejot pilnīgi vienai pašai, savas grūtības sagādā arī tempa noturēšana un motivācija izturēt tādā līdz galam. Nav vienkārši turēt ātrumu, ja kilometriem uz priekšu un atpakaļ neredz neviena cilvēka. Domās distanci sadalu vairākos posmos. Piemēram, līdz pirmajam dzirdināšanas punktam, kas atrodas Ķeipenes stacijā. Tur visus uzmundrina brīvprātīgie, ieturējies un mazliet aprunājies ar cilvēkiem, atkal esi gatavs iešanai. Pēc četrpadsmit kilometriem paredzēts nākamais pieturas punkts ar tēju un uzkodām.
Kādu gabaliņu pēc otrā punkta saskatu divus cilvēkus ar diviem neliela auguma suņiem (tādiem knapi virs potītes). Suņi, pamanījuši vienu ātru nācēju, kas turklāt vicina pa gaisu nūjas, metas pretī, traki riedami. Jau apsveru iespējamo aizsardzības taktiku, nometu tempu un sāku saldā balsī krančiem pielabināties. Par laimi, meitenītes, kas stāv ar suņiem, tos apsauc un uzmana, lai tie neiekluptu man kājās. Pagājusi garām, pēc brīža dzirdu skrienošus soļus aiz muguras. Jau nodomāju, ka tuvojas kāds garās distances skrējējs, bet izrādās, ka mani piedzen viena no meitenēm. Iepazīstamies. Tā ir Ieva no Mazozoliem. Ieva mācās 6. klasē un dodas pie draudzenes. Uzzinājusi, ka eju 42 kilometrus, meitene izbrīnā noelšas, nemaz nerunājot par pārsteigumu, ka dažs pieveic arī 84 kilometru garu gabalu. Pavisam nevainīgi viņa pajautā: “Citi arī krāpjas un pabrauc kādu gabalu ar mašīnu?” Paskaidroju, ka tas īsti nebūtu sportiski godīgā stilā. Abas spriežam, ka jācer – neviens tā tomēr nerīkojas. Brīdi paejam kopā, tad mūsu ceļi šķiras – Ieva dodas pie draudzenes, bet es turpinu taisno līniju. Ieva mani ir krietni uzmundrinājusi, un kādu posmu solis kļūst raitāks. Tiesa, pašās beigās – aptuveni piecos pēdējos kilometros – gan temps kļūst krietni lēnāks. Grūti sevi motivēt uz ātrumu, ja zinu, ka no visiem maratona nūjotājiem esmu pirmajā vietā. Galu galā 42 kilometrus pieveicu mazliet vairāk nekā sešās stundās. Manuprāt, samērā labs rezultāts.
Kamēr mamma soļo
Kamēr es veicu garu gabalu pa taisnu līniju, mani automašīnas līdzbraucēji paguvuši apskatīt dažādus interesantus objektus tuvākā un nedaudz tālākā apkārtnē. Arī tas noteikti ir pluss, izvēloties veikt kādu gabalu kājām vai ar velosipēdu pa bijušo dzelzceļa līniju. Tuvumā ir gana daudz vietu, ar kurām var papildināt ekskursiju. Tiesa, tur kājām neaiziet (vismaz ne saprātīgā laika periodā), bet ar automašīnu ceļš pieveicams veikli.
Viņi paspējuši pabūt Ķeipenes stacijā (arī es tur biju, bet ne vienā laikā). Tur, starp citu, atrodas arī kinorežisoram Sergejam Eizenšteinam veltīta piemiņas ekspozīcija. Paviesojušies arī pie Zaubes ozola, pabijuši Gaiziņkalnā un izveduši pastaigā alpakas Vecpiebalgas pagasta saimniecībā “Rika zoo”. Šo objektu noteikti var ieplānot savā apskates vietu sarakstā, ja ģimenē ir bērni (un arī tad, ja nav). Alpakas un lamas tur iespējams ne tikai pabužināt un pabarot, bet arī saitītē izvest pastaigāties. Nu kurš gan negrib doties pastaigā ar alpaku?
Šī viena diena oktobrī kārtējo reizi ir apliecinājums, ka Latvijā ir milzum daudz skaistu vietu un tūrisma objektu, tāpat kā tam, ka nav nepiemērotu laika apstākļu, lai dotos ārā.
