Paklausies, kā smiltis dzied
Jau vairākkārt grāmatu apskatos esmu priecājusies, ka nāk klajā stāstu – gan no jauna sarakstītu, gan pārizdotu – krājumi. Stāsts ir viens no maniem iecienītākajiem literatūras žanriem. Tāpēc vēl jo lielāks prieks, ka manās rokās nonācis Lienītes Mednes-Spāres krājums “Dziedošās smiltis” – pilns spilgtiem varoņiem, negaidītiem notikumu pavērsieniem, bagātu un trāpīgu latviešu valodu.
L.Medne-Spāre ilgus gadus strādājusi par apgāda “Artava” galveno redaktori, viņas īsie stāsti publicēti žurnālos “Liesma”, “Avots”, “Latvju Teksti”, “Jaunā Gaita” un literārajā avīzē “Konteksts”. Kopā ar Vladi Spāri un Juri Zvirgzdiņu sarakstījusi 90. gadu monumentālo kulta romānu “Odu laiks”. Šobrīd ir “Jaunās Gaitas” redkolēģijas locekle un turpina rakstīt īsos stāstus.
Krājumā “Dziedošās smiltis” publicēti desmit stāsti. Galvenokārt tie tapuši pēdējos septiņos gados, bet ir arī “Amulets”, kurš sarakstīts 1987. gadā. Stāstu varoņi atklājas attiecībās. Attiecībās starp vīrieti un sievieti to dažādajās izpausmēs – vīrs un sieva, vīrieša un sievietes pirmā tikšanās, dēls un māte, tēvs un meita, brālis un māsa –, paaudžu uzskatu atšķirībās. Kā ierasts, stāsti nav nekādi priecīgie – katra centrā ir problēma, kas pastāv tepat mums līdzās, un cilvēku izvēles. Bērni invalīdi, alkoholisms, vecāku šķiršanās, vientulība, nāve… Tomēr L.Mednei-Spārei piemīt spēja par smagām tēmām runāt viegli, mākslinieciski augstvērtīgi, veidojot spraigus dialogus, ievijot humoru un piedāvājot negaidītu atrisinājumu. Patiesībā autore savos stāstos nevis atrisina situāciju, bet ieliek daudzpunkti, ļaujot vaļu lasītājam pašam izdomāt tālāko. Un vēl – L.Mednei-Spārei izdodas radīt spilgtas maņu, jo īpaši redzes, gleznas. Stāstu varoņi lasītāja iztēlē atdzīvojas un kļūst par fragmentu no kādas drāmas kinoekrānā – katram no stāstiem ir potenciāls tikt dramatizētam.
“Smagnēji uztraususies kājās, Līvija sabīdīja akurātā kaudzītē uz Smilgas naktsgaldiņa viņas iepriekšējā dienā neapēstos cepumus, ielika tukšajā krūzē karoti, nomēza uz grīdas sīku maizes drupaču un paņēma apbružātu koka rāmīti ar melnbalto fotogrāfiju, no kuras, apskāvis dēla plecu, viņai pretī smejošām acīm vērās Jonass. Brīdi lūkojusies abos vīriešos, viņa ar skaļu klakšķi nostatīja fotogrāfiju uz sava naktsgaldiņa blakus izdzisušās auzu putras šķīvim un, cieši piespiedusi lūpas nodilušajai zobu protēzei, apsēdās uz gultas malas.
Pēcpusdienā Līvija lēni saģērbās un, aizčāpojusi līdz administrācijas spārnam, apstājās iepretī durvīm, kuru vidū greznojās balta plāksne ar nīkulīgas egļu vijas ieskautu uzrakstu “Mazā atvadu zāle” un diviem sakrustotiem zariņiem zem tā. Labu brīdi viņa stāvēja un nemirkšķinot vērās melnajos burtos, līdz tie saplūda vienā lielā, drebelīgā plankumā, tad pagriezās un, uzsitusi ar plaukstu pa sienu, devās prom.
Izgājusi uz lieveņa, Līvija novilka zemāk pār pieri adīto cepuri, sakrustojusi uz krūtīm rokas, paslēpa plaukstas padusēs un, ar sānu atbalstījusies pret masīvo kolonnu, pievērsa skatienu tukšajam ceļam, pār kuru lēni gūlās baltas miglas strēles.”
Plaukstas motīvs izmantots arī grāmatas vizuālajā noformējumā – vāka dizainu un ilustrācijas veidojusi Krista Jūlija Kreišmane. Starp citu, grāmata iespiesta Jelgavas tipogrāfijā.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
