“Teātris nav profesija, tas ir dzīvesstils. Ja esi šī dzīvesstila piekritējs, tad arī laiks un spēks visam atrodas. Ja šo nodarbi uztver kā profesiju, tad laikam nekas nesanāks,” teic Dana Bjorka. Jau piecu gadu vecumā viņa paziņojusi, ka kļūs par aktrisi, un savu vārdu turējusi. 2009. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, uzņemta Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra trupā un jau 2011. gadā par lomām izrādēs “Graņonka” un “Ziema“ saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu kā gada jaunā skatuves māksliniece. Pirms teju diviem gadiem D.Bjorka kļuva par teātra direktori, taču aizvien turpina spēlēt izrādēs, ir producente, pasniedzēja, nupat nedēļas nogalē aizvadītā ceturtā starptautiskā skatuves mākslas festivāla “Teātris ir visur Kuldīgā” direktore… Savukārt otrdien viņa kopā ar teātra kolēģiem kāpa uz skatuves Jelgavā izrādē “Albums”. Sarunā ar Rīgas Krievu teātra direktori par teātri šodien un iecerēm.
– Kāds jums bijis šis laiks Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vadītājas amatā?
Ļoti piepildīts, aktīvs, notikušas daudzas izmaiņas, gūtas daudzas atziņas. Kā jebkuram cilvēkam, kurš nonācis jaunā amatā un sācis pildīt jaunus pienākumus.
– Ko jau izdevies paveikt?
Pirmkārt tā ir mākslinieciskā vadītāja – ievērojamā un talantīgā Maskavas režisora Sergeja Golomazova – piesaiste. Mākslinieciskā koncepcija ir ļoti svarīga katra teātra attīstībā.
Pirms diviem gadiem teātrī bija vēl tikai divas skatuves (Lielā un Mazā zāle – red.), šosezon strādāsim jau uz astoņām skatuves platformām, kas ir ļoti daudz. Esam sasnieguši rekordskaitu – 13 – pirmizrāžu sezonā. Esam atklājuši bērnu un jauniešu studiju “Izaicinājums”. Teātrī ir ienākušas jaunas asinis, idejas, repertuārs, ir izveidots jauns komunikācijas stils gan ar sabiedrību, gan kritiķiem.
Tikko esam atgriezušies no festivāla Ķīnā, kur tā noslēgumā bijām vienīgie ārzemju viesi.
– Pastāstiet vairāk par jaunajām teātra platformām!
Ir nākusi klāt eksperimentālā skatuve – teātrī telpa bija, bet netika izmantota. Tāpat ir nācis klāt “Kvarķirņiks” (telpa 30 skatītājiem, kuri aicināti baudīt dvēseliskus koncertus dzīvoklī pie mākslinieka – red.), septembrī atklāta teātra osta “Andrejsala”. Sadarbībā ar “Tallink” piedalāmies izrādēs atklātā jūrā. Ja viss izdosies, šosezon piedāvāsim arī izrādi viesnīcā. Vēl mums ir sociālais projekts, kur aktieri un dzīvais orķestris dosies ielās, dziedās un aicinās pievienoties arī garāmgājējus, tādējādi laužot barjeru starp teātri un cilvēku un veidojot ciešāku cilvēcisko saikni.
– Kāds ir jūsu redzējums par teātra attīstību?
Rīgas Krievu teātris ir vecākais krievu teātris ārpus Krievijas un vecākais Latvijas teātris. Mums ir 137 gadi, savas tradīcijas un savi pienākumi pret krievu kultūru, krievu klasiskās teātra skolas kultūru, tradīcijām. Tas viss mums ir jāievēro, jānodod nākamajām paaudzēm, bet paralēli vēlamies būt un esam mūsdienīgs teātris. Teātris, kas meklē jaunas formas, aktīvi sadarbojas ar jauniešiem. Teātris, uz kuru var nākt visu paaudžu un mentalitāšu cilvēki. Valoda nav barjera, bet tikai papildinājums. Esam teātris ar diviem spārniem – viens spārns ir tradīcija un pienākums, otrs spārns ir mūsdienas. Jāsoļo kopā ar laiku, jābūt šeit un tagad, jābūt aktuāliem.
– Šis ir laiks, kad Rīgas teātros notiek pārmaiņas – cits vadītājs ir arī Latvijas Nacionālajam teātrim, pašlaik uzmanības centrā ir Dailes teātris. Kādam jābūt 21. gadsimta teātrim, lai tas spētu piesaistīt skatītāju?
Katrs teātra vadītājs raugās no sava skatupunkta un mēģina pēc savām domām teātri padarīt interesantu. Mums jābūt mūsdienīgam Eiropas teātrim, jābūt kvalitatīvām, piesaistošām, aktuālām izrādēm.
Katram teātrim ir arī savs uzdevums. Latvijas Nacionālā teātra primārais uzdevums, manuprāt, ir iekodēts jau pašā nosaukumā, savs jānoformulē arī Dailes teātrim. Mūsu primārais uzdevums, kā jau minēju, ir saglabāt krievu teātra skolas tradīcijas, kultūru un valodu. Taču tas neizslēdz aktualitāti – bez tās skatītāju zāles būs tukšas. Ja zāle ir tukša, teātris pastāvēt nevar.
– Kā jūs raksturotu sava teātra kolektīvu?
Augošs un uz attīstību vērsts, pilns cerību, entuziasma un enerģijas. Esam teātris ar atvērtu sirdi, durvīm un pozitīvu skatījumu uz nākotni.
– Jūsu teātra aktieri līdz šim mācījušies Krievijā, taču 2014. gads bija pirmais, kad teātri papildināja tepat Rīgā sagatavoti jaunie profesionāļi.
Līdz šim aktieri tika gatavoti Maskavā un Sanktpēterburgā. Bet, ja tu augstskolu pabeidz Maskavā, vai pēc tam gribēsi atgriezties mazajā Rīgā? Tā bija problēma. Tad tika pieņemts lēmums mēģināt sadarboties ar Latvijas Kultūras akadēmiju. Kvantitatīvi rezultāts ir daudz labāks – šķiet, lielākā daļa jauniešu ir palikusi teātrī. 2020. gada vasarā uzņemsim vēl vienu kursu Sergeja Golomazova vadībā, un pēc četriem gadiem mums teātrī atkal būs jaunpienācēji.
Ļoti svarīgi, ka aktieriem ir iespēja mācīties tepat Rīgā. Ja vēlamies būt viens no Latvijas teātriem, nevis krievu teātris latviešu teātru vidū, mums jābūt ļoti aktīviem arī komunikācijā un integrācijā. Ja vēlamies, lai mūsu aktieri ir atpazīstami un pazīstami ar kolēģiem citos teātros, viņiem ir jāaug šajā vidē kopā ar aktieriem no latviešu teātriem.
– Latviešu un krievu teātris atšķiras. Iemesls tam droši vien slēpjas gan dažādajās skolās, gan mentalitātē…
Temperaments, valoda, mentalitāte, skaistuma izjūta tiešām ļoti atšķiras. Bet spāņu teātris arī ļoti atšķiras no igauņu teātra. Kultūru atšķirībā arī ir tā burvība.
Vairāk nekā 40 procenti mūsu auditorijas ir latviešu skatītāji, un viņiem tieši patīk tas atšķirīgums. Krieviem ir cits skats uz dzīvi, vienu un to pašu lugu var pasniegt no dažādiem rakursiem. Valoda nav barjera, tikai patīkams papildinājums. Mums ir daudzas izrādes, kuras var apmeklēt arī cilvēks, kas nesaprot krievu valodu. Paralēli izrādēm ir pieejami titri latviešu valodā, bet ir arī izrādes, kur valoda paliek otrajā plānā.
Nesen man bija saruna ar Nacionālā teātra direktora palīgu Ojāru Rubeni. Viņš teica, ka Krievu teātris Latvijā ir daudz izdevīgākā stāvoklī, jo uz to nāk gan krievi, kuri, saprotams, meklē savu kultūru savā dzimtajā valodā, un vairāk nekā 40 procenti auditorijas ir latvieši. Savukārt Nacionālajā teātrī nav vērojama tendence, ka 40 procenti publikas būtu krievi.
– Kāpēc tā?
Nezinu, un arī Ojārs Rubenis vēl meklē atbildi. Iespējams, tas ir tāpēc, ka Latvijā ir ļoti plašs kultūras pasākumu piedāvājums. Pie mums notiek daudz viesizrāžu, piemēram, Krievijas teātra festivāls “Zelta maska”, krievu mākslinieki uzstājas Dzintaru koncertzālē, “Gorā”… Piedāvājums ir ļoti plašs, bet cilvēku Latvijā ir tik, cik ir. Tāpēc katram jāstrādā, lai piepildītu savas zāles un konkurētu ar lielo piedāvājumu ārpus teātra ēkas.
– Ko skatītāji var sagaidīt no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra šosezon?
Atkal piedāvāsim vismaz desmit pirmizrāžu. Uz lielās skatuves septembrī atklājām ļoti labu dramatisko komēdiju “Kankuna”, kuru skatītāji novērtējuši ļoti augstu. 16. novembrī mums ir iecerēts ļoti skaists labdarības notikums – Martas balle, kuras ienākumi tiks ziedoti bērniem ar valodas traucējumiem. Pasākumā piedalīsies tā patrons Sergejs Jēgers un citas operas zvaigznes. Esam uzklausījuši savus skatītājus, kuri ilgojas pēc Ziemassvētku koncerta. Februārī gaidāma ļoti interesanta Vladislava Nastavševa izrāde, kur luga uzrakstīta speciāli Krievu teātrim. Esam iecerējuši iestudēt izrādi arī viesnīcā, jācer, ka viss izdosies. Būs vēl daudzas citas izrādes uz eksperimentālās un mazajām skatuvēm. Aprīlī plānotas viesizrādes Krievijā.
– Esat jelgavniece, beigusi 5. vidusskolu. Vai jau skolā sākās jūsu aizraušanās ar teātri?
Skolā darbojās bērnu un jauniešu teātra studija “Kaija”, esmu šīs studijas pirmās grupas audzēkne. Mēs arī izdomājām studijas nosaukumu. Mūs vadīja Arvīds Matisons, pirmā izrāde, ko iestudējām, bija Antona Čehova “Kaija”.
Bet vispār mana mīlestība pret teātri dzima pašā bērnībā, kad jau piecu gadu vecumā teicu, ka būšu aktrise. Viena no manām spilgtākajām īpašībām, kas man gan traucē, gan palīdz dzīvot, ir spītība. Ja reiz esmu ko teikusi, to izdarīšu.
Mana oma bija kultūras cēlēja Latvijā – vairāku kultūras namu direktore, visu mūžu atdevusi kultūrai. Mamma ir latviešu valodas skolotāja 5. vidusskolā, kur viņa ilgus gadus arī organizē kultūras pasākumus. Interese par teātri man laikam no piesātinātā skolas brīvlaiku grafika pa teātriem, muzejiem, operu…
