Uz
deviņdesmito beigām “Pagrabā” iesoļoja divi vidusskolnieki ar
traki lielām ambīcijām un pretenciozu attieksmi. Viņiem tiešām
bija viedoklis gandrīz par visu, un, lai arī tas nebija populārs,
tomēr diezgan bieži loģisks un grūti apstrīdams. Lūk, viņi –
Mārtiņš un Jānis.
[rubrika] Mans kaktiņš
– Tu
savulaik biji “Zemgales Ziņu” uzlecošā zvaigzne. Ko atceries
par saviem pirmajiem soļiem žurnālistikā, rakstot “Pagrabam”?
Man
ir prātā, ka pirmā publikācija bija 1998. gadā, es vēl mācījos
vidusskolā. Mēs ar Jāni Kovaļevski rakstījām kopā. Viss tapa
rokrakstā, rakstījām uz lapām, jo mājās jau datoru tolaik
nebija. Kad teksts bija gatavs, viens no mums glīti uzrakstīja
tīrrakstu, ko iesniedzām Zanei Auziņai. Likām zem lapām apakšā
līnijas, lai viss būtu eleganti un ar glanci.
– Vai
jums tā bija mērķtiecīga rīcība?
Nē, mums nebija domas, ka
iesim žurnālistikā, drīzāk noteicošais bija debašu faktors.
Bijām riktīgi aktīvi debašu kustības dalībnieki, braukājām uz
nometnēm, mums katru semestri bija reģionālie un nacionālie
turnīri. Un tur īsā laikā tika iedzīta tāda sajūta, ka mums ir
taisnība. Domāju, nolēmām rakstīt tādēļ, ka gribējām
pateikt to, kā viss ir patiesībā. Bija vēlme pierādīt savu
taisnību un, kas nav mazsvarīgi, obligāti nostāties opozīcijā,
pat nedaudz uzspēlētā opozīcijā. Piemēram, ja visi raksta, ka
jaunieši ir brīvi un radoši, tad mums noteikti jāuzraksta, ka,
nē, tas tā nav, jaunieši ir galīgi apspiesti, garlaicīgi un
neinteresanti.
Mums likās dabiski uzturēt polemiku, līdz
tam tā bija pastāvējusi tikai debašu formā, ar ko varēja
sasniegt ierobežotu cilvēku skaitu. Pieļauju, ka viena no
neskaidri artikulētajām idejām bija, ka mums ir jānokļūst
publiskajā telpā, lai varam sasniegt vairāk cilvēku un pateikt
viņiem, kā viss ir īstenībā. Vai vismaz provocēt, domāju, ka
provokācija bija ļoti svarīgs moments. Visticamāk, tā vēlme
nāca no mūsu klases specifikas, kurā bija nostiprinājusies liela
intelektuālā konkurence.
Taču jājautā arī Jānim, jo,
iespējams, viņš to redzēja citādi. Es parasti rakstos uzturēju
poētisko līniju, viņš savukārt bija ar tādu tautsaimnieka
pieeju.
– Tomēr darbs avīzē ietekmēja vēlāko
studiju izvēli.
Jā, tas deva pamatu virzienam, taču, stājoties
universitātē, žurnālistika nebija mana prioritāte, es biju
nomērķējis uz politologiem. Žurnālistos iestājos tikai nākamajā
gadā un tur sabiju līdz doktora grādam. Esmu pirmais, kurš
ieguvis doktora grādu komunikācijas zinātnē Latvijā. (Līdz tam
to varēja iegūt tikai ārvalstīs.)
Visu
rakstu lasiet 13.februāra “Zemgales Ziņās”
Foto: no “Zemgales Ziņu” un personīgā arhīva
