Ingas Vanagas dzīves vērtības ir taisnīgums un
cilvēkmīlestība. Tā tas bijis jau no skolas laikiem, kas pavadīti Jelgavas
pilsētā un novadā.
– Medijos daudz varam lasīt par tavu profesionālo
darbību, taču šī saruna būs mazāk par pedagogiem, vairāk par tevi pašu.
Pastāsti, lūdzu, vispirms par savu bērnību.
Mana bērnība pagājusi pašā Lietuvas pierobežā, Elejā. Mamma
strādāja bērnudārzā, tādēļ saikne ar izglītību bijusi jau no bērna kājas.
Vasaras pavadīju Vilcē pie vecvecākiem, tas palicis atmiņā kā piepildīts un
vērtīgs laiks, bērnu dienu brīvība ar basām kājām un vēlu gulēt iešanu. Gandrīz
vai katra diena iesākās mežā ar ogu ēšanu, tēju lasīšanu un zvēru meklēšanu.
Vasaras tika pavadītas jautrā lokā, spēlējot dažādas spēles, un to droši vien
ietekmēja fakts, ka toreiz nebija ne interneta, ne telefonu un datoru, arī
multfilmas rādīja tikai pirms gulētiešanas.
– Kāds bērns tu biji?
Gana paklausīgs un akurāts, bet, protams, neiztika bez
bērnības ēverģēlībām. Kā jau daudziem bērniem, arī man likās, ka kaimiņu dārzā
ogas ir garšīgākas, mēdzu pārbaudīt arī pieaugušo nolikto aizliegumu robežas.
Manas aktivitātes lielā mērā ietekmēja tas, ka bērnību pavadīju kopā ar piecus
sešus gadus vecākiem bērniem, saviem brālēniem un viņu draugiem. Tas ļāva ātrāk
nobriest, iemācīties sadarboties un atrast kopīgas intereses. Arī šodien es
cenšos atrast kopīgu valodu ar dažāda vecuma cilvēkiem, tā ir mana ikdiena, bet
vērtību un uzskatu dzirksts ir līdzīgāka ar tiem, kas nedaudz vecāki par mani.
– Par ko vēlējies kļūt bērnībā?
Gribēju būt bērnudārza audzinātāja, tālu laikam nekur no tā
neesmu aizbēgusi. (Smejas.) Taču atzīšos godīgi, ka nevarētu būt par audzinātāju
un strādāt ar bērniem, kas mūsdienās ir ārkārtīgi zinātkāri un aktīvi. Tas nav
manos spēkos. Bet es varu daudz ko citu izdarīt, varu parūpēties par
pedagogiem, kas strādā ar bērniem.
Kādu laiku augstskolā esmu bijusi lektore un prodekāne, ja ne
bērnudārzā, tad citā izglītības pakāpē esmu strādājusi. Tas ir bijis ļoti
interesants dzīves posms, man ļoti patika strādāt ar studentiem, uzskatu, ka tā
bija profesionāla dāvana. Man dzīvē ir paveicies, jo sastopu savā ceļā
cilvēkus, kas devuši iespēju, un es to vienmēr esmu izmantojusi. Drosmīgi
pieņēmusi jaunus izaicinājumus un pat tad, ja sākumā šo jomu neesmu
profesionāli pārzinājusi, esmu darījusi darbu no sirds, un tas vienmēr ir devis
labus rezultātus.
Šī drošā pārliecība par sevi man tika ielikta jau Spīdolas
ģimnāzijā. Ceru, ka skolā pa šiem gadiem radikāli nekas nav mainījies. Joprojām
ir tā, ka “spīdolēnus” var sajust no attāluma, tā ir tāda vibrācija gaisā. Ja
kāds ir drošāks vai tam ir citādāks viedoklis, kāda neparasta iniciatīva,
nereti atklājas, ka tas ir mūsu skolas absolvents. Spīdolas rokraksts caurvijas
un ir atpazīstams.
Visu interviju lasiet 20.februāra “Zemgales Ziņās”
Foto: Ruslans Antropovs
