Baltijā lielākais Zvanu muzejs apmeklētājiem
varētu būt pieejams jau rudenī – Lielplatones muižā. Valda Jākobsona
privātkolekcija, kurā ietilpst ap 1000 dažādas izcelsmes, vēstures, senuma,
formas un materiālu zvanu, atdāvināta Jelgavas novada pašvaldībai, informē pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dace Kaņepone.
Līdz šim (kopš 2014. gada) kolekcija bija izvietota un
apmeklētājiem skatāma restaurētajās Blankenfeldes muižas vāgūža/staļļa telpās.
Taču aprīlī muižai mainījās īpašnieki, un līdzšinējais muižas saimnieks
V.Jākobsons nolēma zvanu kolekciju dāvināt Lielplatones muižai.
“Zvanu pārvešana uz Lielplatones muižu sākās pagājušajā
nedēļā, tiem atrašanās vietu nodrošinot trīs telpās. Pašlaik tur norit neliels
kosmētiskais remonts, lai zvanu vitrīnām nodrošinātu apgaismojumu un kolekcijas
apskati piemērotu arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Kolekcijas izkārtošana
prasīs mazliet laiku, līdz ar to apmeklētājiem tā būs skatāma tikai rudenī,”
skaidro Lielplatones pagasta pārvaldes vadītāja Līga Rozenbaha.
Pats zvanu kolekcionārs atzīst – zvanos ir kas maģiski
skaists, var apbrīnot gan to daudzveidīgās formas, iestrādātos rakstus, gan
atšķirīgo skanējumu, ar kādu katrs zvans dzied. Pirmo zvanu V.Jākobsons
nopircis 1978. gadā Rietumvācijas pilsētā Ķelnē, svētdienas tirdziņā, par
apaļām 10 vācu markām. Toreiz viņš pat neiedomājās, ka tas būs pamatīgas
kolekcijas aizsākums un ka zvani kļūst par tik lielu un gadiem ilgu
aizraušanos. Kolēģi, kas ar Jākobsona kungu tai saulainajā svētdienā bijuši
kopā Ķelnē, centušies atrunāt no tik dārga pirkuma. Tolaik 10 rietumvācu markas
padomju cilvēkam bija pietiekami liela summa, jo, piemēram, par tādu naudu
varēja nopirkt lielo hamburgeru kopā ar kausu laba vācu alus, taču tās dienas
izvēle bija par labu zvaniņam, nevis alus kausam. Turpmāk jau katrā ceļojumā
atlicināts laiks zvanu iegādei, kas nu ir vainagojusies ar daudzveidīgu un
spilgtu kolekciju. V.Jākobsona kolekcijā tikai 10 procenti zvanu ir dāvināti,
pārējie – viņa paša iegādāti.
L.Rozenbaha neslēpj prieku un atzinību par dāvinājumu, kas
muižā dos papildu “pieturvietu” tūristiem un apkārtējiem iedzīvotājiem. Jau
šobrīd muižas darbinieki saredz, kā dāvinājumu iekļaut stāstījumos par esošo un
vēsturisko zvanu dzīvi. Kolekciju plānots veidot kā atsevišķu apskates objektu,
ļaujot apmeklētājiem variēt, kā viņi veido savu ekskursiju. Turklāt šādas
kolekcijas pārņemšana ir arī vienlaikus liela atbildība, jo muzejam ir svarīgi
saklausīt Jākobsona kunga vēstījumu, ar kādu viņš nodotu savu zvanu stāstu
tālāk apmeklētājiem. Turklāt pašlaik viņš pats iesaistās kolekcijas izvietošanā
un dalās ar jaunām idejām zvanu un muižu popularizēšanā, kā vienu no mazajiem
sapņiem saredzot iespēju, piemēram, veidot šokolādes zvanu izliešanas
meistarklasi, lai apmeklētāji varētu nobaudīt savu gardo šokolādes zvanu vai
paņemt līdzi kā suvenīru.
Savukārt Blankenfeldes muižā, lai arī vairs nebūs skatāma
Baltijā lielākā zvanu kolekcija, taps jauns piedāvājums, un jaunie muižas
saimnieki mierina, ka radīs arī ko nebijušu un neparastu tūrisma jomā Jelgavas
pusē. Tā kā viena no īpašnieku aizrautībām ir zirgu sports, iespējams, muižas
kā tūrisma objekta piedāvājums savīsies ar izjādēm. Pašlaik jaunajiem
saimniekiem ir iecere ne tikai izveidot staļļus, kur audzēt un trenēt sporta
zirgus, bet arī sniegt pastaigas ar zirgiem, poniju izjādes, karietes
izbraucienus. Taču pagaidām tas ir tikai koncepts, kas vēl jāapdomā.
Blankenfeldes muižas saimniece Sanita Silniece skaidro: “Šobrīd muiža
apmeklētājiem nav publiski pieejama, norit dokumentācijas sakārtošana un
īpašuma iepazīšana. Muižā nudien jau ir ļoti daudz izdarīts, manāms, ka
iepriekšējie saimnieki bijuši prasmīgi darītāji. Arī mums ir savi plāni, bet
ceļš noteikti būs ļoti pakāpenisks – telpa pēc telpas. Pagaidām tik varam
minēt, kā attīstīt jau piedāvātos pakalpojumus un turpināt tur iesākto, kopā ar
vīru ieviešot arī korekcijas. Apmeklētājiem durvis vērt esam nodomājuši
jūlijā.”
Foto: Jelgavas novada pašvaldība
