Saruna ar Latvijas Nacionālās
aizsardzības akadēmijas studentu topošo virsnieku Ēriku Putniņu.
Ēriks Putniņš ir Elejas vidusskolas absolvents, kurš vairāku
gadu garumā aktīvi darbojies gan Jaunsardzē, gan Zemessardzē. Paralēli kādu
laiku mācījies arī mūzikas skolā, iesaistījies dramatiskajā pulciņā, tautas
deju kolektīvā, pat dziedājis skolas ansamblī, tomēr sapratis – tieši
militārajā jomā viņš jūtas kā zivs ūdenī. Ne mirkli nav bijis citu domu, tādēļ,
absolvējis vidusskolu, Ēriks veiksmīgi uzsāka mācības Latvijas Nacionālajā
aizsardzības akadēmijā. Tā darbošanās militārajā jomā kļuva ne tikai par viņa
vaļasprieku, bet arī dzīvesveidu.
– Kad un kā nolēmi saistīt savu dzīvi ar militāro karjeru?
Jaunsardzē izdomāju iestāties tādēļ, ka to darīja arī mani
draugi. Man bija deviņi gadi, gāju 3. klasē. Sākumā vēl mācījos mūzikas skolā,
tādēļ to, ka iestājos Jaunsardzē, slēpu no vecākiem – domāju, ka viņi neļaus,
jo biju pietiekami noslogots. Tā nu es ar mūzikas skolas mapi, kurā bija notis,
gāju uz jaunsargu nodarbībām. Kaut kā aizrāvos. Protams, par to uzzināja
vecāki, pavisam drīz laika trūkuma dēļ nolēmu pamest mācības mūzikas skolā, jo
jaunsargi saistīja daudz vairāk.
– Kas tevi piesaistīja jaunsargos?
Likās, ka tās tādas īstu vīriešu lietas, tādēļ man tas
jādara. Laikam piesaistīja tieši tas, ka tā vairāk likās kā izklaide, un nekad
nedomāju, ka šī nodarbošanās varētu izvērsties nopietnā vaļaspriekā. Kur nu
vēl, ka varētu mācīties un strādāt šajā jomā.
– Kas šajā jomā patīk visvairāk?
Kad biju mazs, ļoti aizrāva nodarbības mežā, kur instruktora
vadībā darbojos kopā ar draugiem. Ļoti labi atceros, cik bēdīgs biju, kad
pirmajā pārgājienā man neļāva palikt pa nakti mežā, jo biju pārāk mazs. Līdz ar
gadiem vērtības, protams, mainījušās. Tagad nevaru nosaukt neko konkrētu, kas
patiktu visvairāk, – man patīk viss, kas ar to saistīts!
– Kas motivēja turpināt un attīstīties?
Lielu paldies gribētu teikt virsseržantam Ērikam Grinevicam.
Viņš mani atbalstīja, slavēja, un tas radīja vēlmi turpināt darboties un
attīstīties šajā jomā. Bez viņa atbalsta es pavisam noteikti slinkuma dēļ kaut
kad būtu atmetis visam ar roku.
Visu interviju lasiet 2.jūlija “Zemgales Ziņās”
Foto: no personīgā arhīva
