Latvijas darba tirgū pēdējo deviņu gadu laikā vērojamas
piesardzīgas, bet pozitīvas tendences diskriminācijas samazināšanās virzienā,
liecina tiesībsarga Jura Jansona un “Norstat” veiktajā pētījumā
“Diskriminācija izplatība nodarbinātības vidē Latvijā. Salīdzinošais
pētījums, 2011. un 2020.gadā” iegūtie dati.
Kā aģentūru LETA informēja Tiesībsarga biroja pārstāve
Ruta Siliņa, tiesībsarga viena no darbības jomām ir mazināt diskrimināciju,
tajā skaitā arī nodarbinātības vidē. Viņa skaidroja, ka šī pētījuma mērķis bija
izzināt iedzīvotāju viedokli par diskriminācijas izplatību nodarbinātības vidē
Latvijā 2020.gadā un noskaidrot, kā situācija mainījusies pret 2011.gadu.
Siliņa informēja, ka 2020.gada aptaujas dati rāda, ka
vairākums darba meklētāju, kontaktējoties ar potenciālo darba devēju, piemēram,
sūtot CV vai tiekoties darba intervijā, sniedz profesionāla rakstura
informāciju, piemēram, par savu izglītību, darba pieredzi, valodu zināšanām un
citām prasmēm.
Pētījumā atklājies, ka salīdzinājumā ar 2011.gadu
darba pretendenti retāk stāsta par savu veselības stāvokli vai invaliditāti.
Aptaujas dati arī liecinot par sabiedrības informētības līmeņa pieaugumu par
diskriminācijas jautājumiem salīdzinot ar 2011.gadu.
Aptaujā noskaidrots, ka darba ņēmēju gatavība meklēt
palīdzību diskriminācija gadījumā ir ievērojami pieaugusi. Kā pirmais
iespējamais palīdzības avots 47% gadījumos tika minēta Valsts darba inspekcija.
Tiesībsarga birojā vērstos 11% darba ņēmēju, kas ir par pieciem procentpunktiem
vairāk nekā 2011.gadā. Citi biežāk minētie palīdzības sniedzēji ir uzņēmuma
vadība – 25%, arodbiedrība – 18%, tiesa – 12% un Nodarbinātības valsts aģentūra
– 10%.
Siliņa norādīja, ka valstī darbojas vairākas
diskriminācijas aizsardzības iestādes. Personai vēršoties kādā no tām, svarīgs
ir aizskartās puses mērķis. Tiesībsargs ir alternatīvs strīdu risināšanas
mehānisms ar mērķi veicināt izlīgumu, turpretim Valsts darba inspekcija var
uzlikt administratīvo sodu, arodbiedrība – risināt strīdu darba vietas
iekšienē, savukārt tiesa – atzīt diskriminācijas faktu un piedzīt kompensāciju.
Pētījumā atklājies, ka vecums ir galvenais
diskriminācijas faktors, ko minēja 58% aptaujāto. Praksē ar diskrimināciju uz
vecuma pamata esot saskārušies gan gados jaunākie darbinieki, gan tie, kas ir
tuvu pensijas vecumam.
Darba ņēmēji uzskata, ka darba devēji darbiniekus
visbiežāk diskriminē pēc vecuma, veselības stāvokļa (invaliditātes), dzimuma,
tautības, valodu zināšanām un citām prasmēm, kā arī pēc bērnu esamības ģimenē.
Tāpat dažādās sociāli demogrāfiskajās grupās viedokļi par diskriminācijas
faktoriem atšķiras, piemēram, sievietes biežāk nekā vīrieši uzskata, ka
potenciālos darbiniekus mēdz diskriminēt pēc vecuma, veselības stāvokļa, kā arī
jautājumiem, kas ir saistīti ar bērniem.
Pētījumā secināts, ka krievvalodīgie iedzīvotāji
biežāk akcentējuši tautību un valodu prasmes, kamēr visas pārējās galvenās
diskriminācijas pazīmes vairāk minēja latvieši. Tāpat secināts tas, ka vecuma
un veselības stāvokļa kā diskriminācijas pazīmju nozīme pieaug līdz ar
darbinieku vecumu.
Tiesībsarga pētījumā atklājies arī tas, ka gados
jaunākie biežāk uzskata, ka darbinieki tiek diskriminēti pēc izglītības un
iepriekšējās pieredzes, kā arī ādas krāsas, rases un seksuālās orientācijas.
Siliņas skatījumā, pētījumā vērojamas arī citas
interesantas tendences, piemēram, vīrieši salīdzinājumā ar sievietēm ir vairāk
gatavi dalīties ar personīgā rakstura informāciju. Arī jaunieši vecumā no 15
līdz 24 gadiem un seniori virs 65 gadiem kopumā ir gatavi sniegt par sevi
vairāk informāciju nekā citu vecuma grupu pārstāvji.
Pētījumā atklājies, ka joprojām ir darba pretendenti,
kuri paši pēc savas iniciatīvas izvēlas sniegt potenciāliem darba devējiem
personīgu un potenciāli diskriminējošu informāciju par sevi, lai gan neuzskata,
ka tā būtu jādara. Šāda informācija ir par personas vecumu, dzimumu, tautību un
hobijiem.
Jansona veiktajā pētījumā noskaidrojies, ka joprojām
28%-30% darba devēju darba pretendentiem uzdod jautājumus par ģimeni un
bērniem, tomēr tas ir ievērojami mazāk nekā 2011.gadā, kad šādu informāciju
prasīja katram otrajam. Aizvien jautājumus par bērniem biežāk uzdod sievietēm.
Siliņa uzsvēra, ka likums neļauj darba devējam
iztaujāt potenciālo darbinieku par ģimenes stāvokli, bērniem, veselību un
citiem ar privāto dzīvi saistītiem jautājumiem.
Foto: pixabay.com
