Mazliet romantikas un mistikas un krietna deva
mērķtiecības un uzņēmības – tādi ir Bramberģes pils saimnieki Gunārs un Ilze
Pavloviči. Kopā ar trim maziem bērniem viņi pamazām atjauno pils kompleksu,
plānojot rīkot svētkus un cept maizi.
– No kurienes jūs esat un kā tikāt līdz mūsu pusei?
I.: Manas saknes ir Vidzemes augstienē, nāku no Madonas puses.
G.: Es esmu no Carnikavas puses, kur joprojām arī dzīvojam.
Pēdējos gados Pierīga ir kļuvusi diezgan dinamiska, paliek arvien blīvāka.
Jaunībā tur bija vairāk lauku īpašumu, nebija pat žogu, tagad katra vieta tiek
apdzīvota. Bija iekrāts nedaudz naudas, tāpēc sākām braukāt un skatīties
dažādas vietas Latvijā. Pamanījām šo īpašumu izsolē, un tā meitām uz gada
jubileju to arī iegādājāmies.
I.: Kad atbraucām šeit 2017. gada maijā, bija Mātes diena,
parks bija pilns ar dzeltenajām savvaļas tulpēm. Vietējie bērni plūca mammām
puķes, un mani tas ļoti aizkustināja.
G.: Fantastisks skats, un mēs vēlamies, lai parkā tas dominē
arī turpmāk. Mēs ilgi briedām šai vietai. Visi citi piedāvājumi bija par
salīdzinoši lielām naudām. Mērķis bija skaidrs, bija tikai jāmeklē. Kā es saku
– katrai lietai savs pircējs, agrāk vai vēlāk mēs šo vietu noteikti atrastu.
– Kāpēc muiža vai pils, kāpēc ne kluss īpašums meža malā?
G.: Man jau no mazām dienām ir sapnis iegādāties kādu nelielu
īpašumu ar vēsturi, kur būtu arī baudāma apkārtne. Vēlējos kaut ko iegūt
Latvijā, lai to varētu sakārtot, lai par to lepotos ne tikai mēs kā ģimene, bet
arī apkārtējie un Latvijas iedzīvotāji. Šeit sanāca labs komplektiņš, vēlējos,
lai būtu mežiņš vai parks un ūdeņi, šeit tas viss ir. Pamazām sākam apgūt šīs
vietas vērtības, kā tās labāk saglabāt, jo tas arī ir jāprot. Viss jātaisa
pamatīgi un pārdomāti, svarīgi nestrēbt karstu un nedarīt ātri. Kā jau man teica
Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē – sākumā ir daudz jākonsultējas, un tikai
tad var sākt darīt. Šobrīd konsultējamies ar kaimiņu muižu īpašniekiem, braucam
arī uz attālākām vietām, skatāmies, kā viņiem iet, ar ko viņi nodarbojas.
Citiem izejas pozīcijas bijušas vēl sliktākas nekā mums, bet viss ir izdarāms.
Pa mazumiņam, pa stūrītim jāvirzās uz priekšu.
I.: Ierunājas jau reizēm praktiskais latvietis, ka varējām
taču iegādāties to meža maliņu un sen jau viss būtu tā, kā vajag. Bet paiet
pāris dienas, un atkal ir darba spars turpināt. Bērniem arī šeit ļoti
patīk. Viņi visi trīs mums ir lielie palīgi.
G.: Mums ir uzvārds Pavloviči, kas nāk no Polijas puses.
Pirms gadiem mūsu ģimeni uzaicināja uz vienu saviesīgu pasākumu Cēsīs, kur bija
sabraukuši Pavloviči no visas Latvijas. Tur uzzinājām, ka mūsu dzimtai Polijā
esot piederējusi pils. Mēs atteicāmies no idejas to sameklēt, bet tad es
sapratu, ka tomēr kaut kāda saknīte manī ir.
Visu rakstu lasiet 24.septembra “Zemgales Ziņās”
Foto: Iveta Pavziniuka un no ģimenes personīgā albuma
