Kritizējot deinstitucionalizācijas procesa sekmes, tiesībsargs
Juris Jansons aicina līdz 2024.gada 1.janvārim pilnībā pārtraukt jaunu klientu
ievietošanu valsts sociālās aprūpes centros (VSAC), ikvienai personai ar
invaliditāti nodrošinot atbilstošu sociālo pakalpojumu piešķiršanu sabiedrībā.
Vēstulē Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam (JV)
Jansons norāda, ka aizvadītajā gadā tikai 24 personas ir izstājušās no VSAC,
bet no tām sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus saņēma 19 personas.
Turpretim iestājušās centros ir 206 personas ar garīga rakstura traucējumiem un
rindā uz institucionālajiem pakalpojumiem gaida vēl 391 persona.
“Kas nozīmē, ka arī 2020.gadā joprojām dominē
institucionālā aprūpe un šīm personām nav tikuši nodrošināti atbilstoši
sabiedrībā balstītie pakalpojumi, lai tām nevajadzētu nonākt institūcijās,”
minēts tiesībsarga vēstulē.
Jansons aicina nodrošināt visā valsts teritorijā plašu
sabiedrībā balstīto pakalpojumu klāstu, tai skaitā atbalsta personas
pakalpojumu, paredzot tam arī valsts budžeta finansējumu.
Tiesībsargs vēstulē vērš uzmanību, ka neskatoties uz
Labklājības ministrijas (LM) ieceri kopš 2014.gada sadarbībā ar Latvijas
plānošanas reģioniem un pašvaldībām īstenot Eiropas Savienības (ES)
struktūrfondu līdzfinansētu projektu ar mērķi ieviest deinstitucionalizāciju
jeb attīstīt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus pašvaldībās, valstī
trūkst ne tikai kopējās vīzijas un stratēģijas par to, kas notiks ar personām
ar garīga rakstura traucējumiem pēc 2023.gada 31.decembra, proti, pēc
deinstitucionalizācijas projektu noslēguma, bet arī par to, ka tieši šo personu
interesēm jābūt prioritārām.
Vēstulē norādīts, ka arī šogad Tiesībsarga biroja
pārstāvju vizīšu laikā VSAC joprojām tiek konstatēti tie paši cilvēktiesību
pārkāpumi, uz kuriem tiesībsargs ir norādījis LM vairāku gadu garumā.
Tādējādi secināts, ka veiktā institūciju
infrastruktūras sakārtošana nav uzlabojusi klientiem sniegto sociālo aprūpi un
sociālo rehabilitāciju, kā arī nav nodrošinājusi cieņpilnu attieksmi pret tām
personām, kurām pirms desmit gadiem, ratificējot Apvienoto Nāciju organizācijas
(ANO) Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, Latvija solīja
vienlīdzīgu tiesību un brīvību nodrošināšanu, īpašu atbalstu un iespēju dzīvot
sabiedrībā.
Tiesībsarga birojā ikdienā saņemtās sūdzības un arī
biroja pārstāvju novērojumi, veicot regulārās vizītes uz ilgstošas sociālās
aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām pierādot, ka līdzšinējā
atbildīgo valsts pārvaldes iestāžu politika nav vērsta uz pilnvērtīgu interešu
nodrošināšanu un cieņpilnu attieksmi pret ilgstošas sociālas aprūpes un
sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošām personām.
ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām
nosaka, ka šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka visām personām ar
invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles
brīvību kā citiem cilvēkiem, un veic efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai
atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesību izmantošanu un pilnīgu
iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē.
Jansons vēstulē premjeram norāda, ka jau ilgstoši
tieši šīs tiesības netiek attiecinātas uz cilvēkiem, kuri bez sev
nepieciešamajiem pakalpojumiem nespēj dzīvot sabiedrībā, jo Latvijas sociālās
aprūpes sistēma piedāvā galvenokārt aprūpi ilgstošas sociālās aprūpes un
sociālās rehabilitācijas institūcijās, nevis cilvēku dzīvesvietās.
“Rezultātā Latvijā ir izveidojies samērā liels
cilvēku loks, kas savu mūžu pavada, dzīvojot izolēti no sabiedrības,
institucionālās aprūpes rezultātā pilnībā vai daļēji zaudējot savas
iepriekšējās dzīves iemaņas un, pats bēdīgākais, arī savas dzīves jēgu,”
akcentē tiesībsargs.
Viņš skaidro, ka šogad ir apritējuši desmit gadi kopš
stājies spēkā likums “Par Konvenciju par personu ar invaliditāti
tiesībām” un pieci gadi kopš LM īsteno Eiropas Savienības (ES)
struktūrfondu līdzfinansētu projektu deinstitucionalizācijas jomā.
Minētā projekta ievaros ar ES fondu finansējuma
atbalstu pašvaldībās ir paredzēts radīt plašu pakalpojumu klāstu, lai VSAC
dzīvojošie bērni varētu augt ģimeniskā vidē un bērni ar funkcionāliem traucējumiem
varētu saņemt sociālo aprūpi un rehabilitāciju savās pašvaldībās, skaidro
Jansons.
Savukārt pieaugušās personas ar garīga rakstura
traucējumiem, kuras ilgstoši dzīvo VSAC, ar speciālistu atbalstu varētu dzīvot
sabiedrībā patstāvīgi un atbilstoši savām spējām strādāt sev piemērotu darbu.
Ņemot vērā, ka līdz deinstitucionalizācijas projekta
beigām ir atlikuši tikai trīs gadi, tiesībsargs šā gada 4.martā nosūtīja LM
vēstuli ar lūgumu informēt par pērn veiktajām darbībām, kas attiecināmas uz
valdības rīcības plānā noteiktās apņemšanās izpildi attiecībā uz
deinstitucionalizācijas un sabiedrībā balstītu pakalpojumu pieejamību
pašvaldībās visā valsts teritorijā.
LM atbildes vēstulē tiesībsargam esot akcentēts, ka
deinstitucionalizācijas projektu uzdevums ir novērst situāciju, kad personai
būtu jāpārceļas vai jāturpina dzīvot ilgstošas sociālās aprūpes un sociālas
rehabilitācijas institūcijā, jo valstī nav pieejams nepieciešamais atbalsts
dzīvesvietā.
LM norādījusi, ka jau sākotnēji kā
deinstitucionalizācijas projektu apjomīgākā mērķa grupa bija plānota tieši
pašvaldībās dzīvojošas personas ar garīga rakstura traucējumiem, kurām būtu
jānodrošina atbalsts dzīvesvietā, tādējādi mazinot nonākšanu institūcijās.
Vienlaikus ticis paredzēts atbalsts arī pārejai uz patstāvīgu dzīvi sabiedrībā
institūcijās dzīvojošām personām ar garīga rakstura traucējumiem.
LM ieskatā šāda pieeja deinstitucionalizācijas
projektu īstenošanā ir atspoguļojusies arī rezultātos, kas tika sasniegti līdz
2019.gada beigām – sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi tika nodrošināti
468 personām ar garīga rakstura traucējumiem, no kurām 19 ir pārcēlušās no
ilgstošas aprūpes institūcijās uz patstāvīgu dzīvi sabiedrībā.
Turpretī tiesībsargs norāda, ka visu plānošanas
reģionu atbildēs tika atspoguļota aina, ka deinstitucionalizācijas projektu
realizācija ir ne tikai būtiski iekavējusies, bet pagaidām ir nesusi minimālus
rezultātus gan attiecībā uz personām, kuras izstājās no VSAC, gan arī personām,
kurām viņu pašvaldībās ir nepieciešams saņemt savlaicīgus un viņu vajadzībām
atbilstošus sabiedrībā balstītus pakalpojumus.
Tāpat esot secināms, ka visu šo gadu laikā VSAC
darbiniekiem tā arī nav tikušas organizētas profesionālās apmācības par klientu
ar garīga rakstura traucējumiem sagatavošanu sabiedrībā balstītu pakalpojumu
saņemšanai.
Vēstulē Ministru prezidentam uzsvērts, ka, regulāri
apmeklējot VSAC, Tiesībsarga biroja pārstāvji ir pārliecinājušies, kas
institūciju darbiniekiem trūkst ne tikai zināšanu par darbu ar minēto klientu
grupu, bet arī atbilstošas materiāli-tehniskās bāzes, kas ļautu mērķtiecīgi
sagatavot klientus patstāvīgai dzīvei sabiedrībā.
Tādējādi secināts, ka visas personas, kuras līdz šim
deinstitucionalizācijas projektā ir izstājušās no VSAC, nav tikušas pienācīgi
apmācītas un sagatavotas patstāvīgai dzīvei sabiedrībā.
Lai arī deinstitucionalizācijas process paredz
institūciju slēgšanu, šis process netika saskaņots ar vietējām pašvaldībām un
notika laikā, kad vēl nebija pieejams faktiski neviens sabiedrībā balstīts
sociālais pakalpojums, kas būtu piemērots VSAC klientiem, akcentē Jansons.
Pēc viņa paustā, ņemot vērā straujo LM rīcību, slēdzot
četras VSAC filiāles, nebija iespējams nodrošināt cilvēku sagatavošanu dzīvei
sabiedrībā un lielākā daļa no viņiem tika pārvietoti no VSAC ar salīdzinoši
mazu klientu skaitu, uz aprūpes centriem, kuros ir 200 un vairāk klientu.
Tādējādi LM nepārdomātas rīcības rezultātā, VSAC klientu dzīves kvalitāte bija
pazeminājusies un arī veicināja esošā veselības stāvokļa paasinājumus, norāda
tiesībsargs.
Līdz ar to Tiesībsarga birojam pastāv pamatotas bažas,
ka institūcijās dzīvojošās personas ar garīga rakstura traucējumiem tiek
pārvietotas uz citu institūciju, nevis sāk patstāvīgu dzīvi un saņem sabiedrībā
balstītus pakalpojumus, kas ir pretrunā ne tikai deinstitucionalizācijas
pamatmērķim, bet arī starptautisko organizāciju sniegtajām rekomendācijām.
Vienlaikus esot vērojama tendence, ka personas ar smagu
un ļoti smagu fizisko vai garīgo spēju ierobežojumu joprojām tiek ievietotas
institūcijās, ko pierādot arī LM sniegtie dati par esošo rindu uz
institucionālajam pakalpojumiem.
Vēstulē arī minēts, ka pretstatā
deinstitucionalizācijas pamatmērķim, Latvijas pašvaldībās piedāvāto pakalpojumu
klāsts personām ar garīga rakstura traucējumiem nav pietiekošs – vērojams
dienas centru, grupu dzīvokļu, specializēto darbnīcu trūkums. Personām ar ļoti
smagiem attīstības traucējumiem vienīgais valsts piedāvātais pakalpojums esot
institucionālā aprūpe, savukārt pašvaldībās vairumā gadījumu sabiedrībā
balstīti pakalpojumi nav pieejami vispār un arī netiek plānoti tuvākajā
nākotnē.
Tāpat konstatēts, ka joprojām valsts līmenī netiek
nodrošināts tāds pakalpojums kā atbalsta persona, kas daudzām personām ar
garīga rakstura traucējumiem būtu būtisks priekšnoteikums pilnvērtīgai dzīvei
sabiedrībā.
Pašvaldības esot norādījušas tiesībsargam arī uz to,
ka reģionos sabiedrībā balstītu pakalpojumu saņemšanu apgrūtina speciālistu
trūkums, turklāt deinstitucionalizācijas projekta ietvaros piešķirtie finanšu
līdzekļi būs nepietiekami, lai attīstītu iecerētos pakalpojumus, jo projekta
virzība ir iekavējusies un sākotnēji plānotās izmaksas ir pieaugušas.
Pašvaldības arī paudušas satraukumu, ka viņu rīcībā
nav skaidras informācijas, kāds valsts atbalsts tiks paredzēts pēc
deinstitucionalizācijas projekta beigām 2023.gadā.
Turklāt sabiedrības informēšanas un izglītošanas
pasākumi bija sākti novēloti, kad projekts daļēji jau tika realizēts, kā arī
sabiedrības informēšanas un izglītošanas kampaņas neesamība projekta sākumposmā
būtiski apgrūtināja deinstitucionalizācijas sākšanu un arī apgrūtināja uzrunāt
mērķauditoriju iesaistei projektā, teikts vēstulē.
“Rezultātā, pašvaldībās speciālistu un arī
institūcijās strādājošo personu vidū joprojām dominē viedoklis, ka personām ar
garīga rakstura traucējumiem atrašanās institūcijā ir vēlamāka, nekā dzīve
sabiedrībā,” vēstules noslēgumā uzsver tiesībsargs.
Foto: no arhīva
