Tieši pirms mēneša, vēl pirms trakajiem kovidierobežojumiem, norisinājās “TrekTours” organizētais Gaujas pārgājiens. Galvenie organizatori ir Lietuvas pārstāvji, un šī bija faktiski pēdējā iespēja viņiem paviesoties Latvijā bez karantīnas nosacījumiem. Faktiski tieši pārgājiena dienā stājās spēkā jau citi noteikumi. Tomēr pārgājiens notika, visiem organizatoriem vienprātīgi un atbildīgi pasākuma norises vietā – Cēsu pils parkā un punktos pa ceļam – ierodoties maskā.
Draugi par pagājušajā ziemā notikušo tāda paša formāta pārgājienu Tērvetē bija iejūsmināti, stāstot, ka tas bijis ļoti labi noorganizēts un gana interesants. Uz Tērveti doties staigāt, maksājot dalības maksu, es nebiju ar mieru – galu galā tas ir blakus mājām un Tērvetes takas man nevajag, lai kāds izrādītu. Pārgājiens Cēsu pusē bija pavisam cita lieta. Pirmkārt, neizskrietā “Cēsu Ecotrail” dēļ. Šīs sacensības tiek dēvētas par vienām no ainaviskākajām Latvijā, tiesa, tās slavenas arī ar daudzajiem kāpuma metriem un garajām distancēm. “Zemgales Ziņas” jau divus gadus pēc kārtas šajās sacensībās ir brīvprātīgie palīgi vienā no dzirdināšanas punktiem, kas atrodas Ērgļu klintīs, līdz ar to nav sanācis piedalīties pašā pasākumā un izbaudīt turienes trases maršrutu.
Teju trīs tūkstoši dalībnieku
“TrekTours” pārgājiena maršruts solīja iespēju izbaudīt tās puses takas, tāpēc ar prieku piekritu piedāvājumam lielākā kompānijā doties pastaigā. Sevi pieskaitot pie gana rūdītiem gājējiem, izvēlējāmies garāko – 31 kilometra – maršrutu, kurā organizatori solīja, ka nepalaidīsiet garām neko no sagatavotā šim Gaujas pārgājienam, piedāvājot abu maršrutu galveno akcentu kopumu: Cīrulīšu dabas taku, vēsturisko Līgavas alu un iespaidīgās Cīrulīšu klintis, kuru refleksija redzama kristāldzidrā palienes ezera ūdenī. Tāpat maršruts veda cauri vienai no īpašākajām parka vietām – Ērgļu klintīm, kas ir lielākās šajā parkā. Ērgļu klintis patiešām ir varena, majestātiska siena, kas ceļas ārā tieši no Gaujas. Kā vēsta to apraksts – visiespaidīgākās Gaujas ielejā, raksturīgas ar vienlaidu monolītu smilšakmens virsmu. Teika stāsta, ka atbalss pret šo klinti skanējusi kā ērģeles, tādēļ tās iedēvētas par Ērģeļu klintīm. Sākotnēji tās sauktas par Pieškaļu iezi, bet padomju gados pārdēvētas. Klinšu siena ir 700 metru gara, un 300 metrus to apskalo Gauja. Pirmos 130 metrus veido līdz 22 metrus augsta smilšakmens siena, tālāk iezīmējas vairāki upē nedaudz ievirzīti izciļņi. Klintīs ir daudz lūzumu, vērojamas arī atsevišķu bloku slīdēšanas un nobrukumu veidošanās pazīmes. Ieža pakājē izveidojies vecupes ezeriņš. Klinšu rietumu daļa, kas atvirzās no Gaujas un slēpjas aiz kokiem, ir 21,5 metrus augsta. Lejasdaļā, kur klintis gandrīz beigušās un atkal pieiet pie upes, atrodas Ērgļu niša un avotiņi. Ērgļu klintis ir viens no nozīmīgākajiem tūrisma objektiem Gaujas nacionālajā parkā, labiekārtots apskatei (skatu platformas, takas, kāpnes). No skatu laukumiņa virs klintīm paveras majestātiska ainava tālu pāri Gaujai.
Jāatzīst gan, ka nemaz tik nepazīstamas šīs pārgājiena vietas nebija. Pirmkārt, Cēsu apkārtnē būts ne reizi vien, otrkārt, šaipus norisinājušies arī citi sporta pasākumi. Piemēram, kāpiens Ozolkalnā bija jau ļoti labi pazīstams no taku skrējiena “Stirnu buks” sacensībām.
Kā pēc pasākuma vēstīja tā organizatori, “turpinot “Gaujas pārgājiena” sēriju, “TrekTours Latvia” otrais rudens pārgājiens dalībniekus pulcēja Cēsīs un tās kļuva ne tikai par Livonijas laika galvaspilsētu, bet arī par pārgājienu draugu galvaspilsētu, pulcējot gandrīz 3000 dalībnieku, kuri kopā nogāja vairāk nekā 60 000 kilometru”. Interesanta ir pārgājiena organizatoru doma rīkot arī sacensības dalībnieku vidū, taču tās nenotiek, ņemot vērā laiku un ātrumu, bet gan skaitot kopā katras komandas noietos kilometrus. Mūsu komandai “Visi par visiem” izdevās iegūt trešo vietu kopvērtējumā. Protams, tas lielā mērā atkarīgs no katras komandas dalībnieku skaita un izvēlētās distances – jo vairāk dalībnieku pārstāvēti garākajā distancē, jo lielākas iespējas savākt vairāk kilometru.
Par pārgājiena sākumu bija izvēlēts Cēsu pils parks, bet tālāk, izmetot nelielu loku pa Cēsīm, garākās distances gājēji devās Ērgļu klinšu virzienā, tad uz Niniera ezeru, Cīrulīšu dabas takām un Spoguļklintīm, finišējot atkal turpat parkā.
Starts un finišs vēsturiskā vietā
Cēsu pils parka pauguri un gravas, kultūrvēsturiskie pieminekļi vienuviet nelielā teritorijā bija vislabvēlīgākie priekšnoteikumi veiksmīga ainavu parka izveidei pirms vairāk nekā 170 gadiem. Citi muižnieki Eiropā un Vidzemē, ainavu parku veidojot, lika būvēt mākslīgas pilsdrupas. Grāfa Karla Gustava fon Zīversa Cēsu pilsmuižas teritorijā atradās reālas Livonijas ordeņa valdīšanas laikā,14.–16. gadsimtā, celtas mūra pils drupas, kas dabiski iekļāvās 1832.–1833. gadā veidotajā parka ainavā. No parka rietumu malas paveras skats uz pilsētas jaunāko laiku panorāmu – slimnīcas ēku, individuālām un daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām. Pils parku atbilstoši tā laika modē nākušajiem ainavu parkiem izveidoja pilsmuižas īpašnieks grāfs fon Zīverss (1772–1856) kā ģimenes atpūtas vietu ar promenādēm. Parkā iekļāva Riekstu kalnu, bet līdzās esošās pilsdrupas un to spoguļattēls dīķī radīja nepieciešamo romantisko noskaņojumu. 19. gadsimta 50. gadu sākumā parka ziemeļu daļu iekļāva pilsmuižas īpašnieka ģimenes pastaigu maršrutā, visā parkā ierīkojot skatu laukumus un atpūtas vietas. Parka labiekārtošanas plānā iezīmēja soliņus, lapenes un terases. Fon Zīverss atpūtas vietas nosauca ģimenes piederīgo vārdos. Savā vārdā viņš nodēvēja kalnu pie dīķa – Kārļa kalns. Citas vietas Karls Gustavs veltīja tuvākajiem ģimenes piederīgajiem: Šarlotes sala – par godu māsai, Annas vārti – arī māsai, Aleksandra pakalns – dēlam, Minadoras kalns ar soliņu, vēlāk ar lapeni – meitai, Emanuela kalns ar terasi – dēlam, atpūtas vietas un soliņi – meitai Sofijai un viņas vīram Gudimam-Ļevkovičam, mazmeitai Sofijai. Arī Riekstu kalnā izveidoja skatu platformu un atpūtas solus, veltot tos meitas Minadoras vīram Muhanovam, tēva māsīcai Elizabetei Ikskilai. Parks bija patīkama un droša ģimenes atpūtas vieta – no pilsētnieku ziņkāres to pasargāja žogs visapkārt. Tomēr parku drīkstēja apskatīt arī ceļotāji. Brīvi pieejams apmeklētājiem tas kļuva pēc Krievijas cara atkāpšanās no troņa 1917. gada februārī.
Jau no 20. gadiem parkā tradicionāli notikuši Cēsu novada dziesmu svētki, teātra izrādes, koncerti, balles. 30. gados organizēti daiļslidošanas paraugdemonstrējumi, slidošana pašiem cēsniekiem. No 1935. gada pilsētas valde rūpējās par parka uzturēšanu un labiekārtošanu. Pēc mākslinieka Jāņa Rozenberga meta izveidoja kāpnes, to skulptūras un terases. Tūrisma kampaņas “Apceļo dzimto zemi!” laikā 1936. gadā tapa suvenīru kiosks, kas saglabājies nemainīgā izskatā. Nelielu estrādi izbūvēja 1938. gadā, to paplašināja 60. gados. Arī kāpņu augšējo daļu izbūvēja sešdesmitajos. Dīķī 1960. gadā uzstādīja skulptūru–strūklaku “Vīrs ar samu”.
Parks joprojām ir iedzīvotāju un viesu iecienīta atpūtas vieta. Latvijas Nacionālas operas izrādes, Imanta Kalniņa mūzikas koncerti, Mākslas festivāls ir ar parku saauguši pasākumi, kas cēsniekiem un viesiem kļuvuši par Cēsu kultūras zīmolu.
Protams, šis parks nav vienīgais Cēsīs apskatāmais ievērības cienīgais objekts. Taču skaidrs, ka pārgājiens veltāms vai nu pašai pilsētai, vai tās apkārtnei, bet abus vienā dienā nav iespējams aptvert. Cēsis noteikti apskatāmas un arī aprakstāmas kādā atsevišķā reizē, turklāt, lai vairāk iepazītu apkārtni, šeit vēlams pavadīt vairākas dienas.
Šo maršrutu garākā vai īsākā izpildījumā noteikti ir vērts īstenot. Lai gan tajā devāmies vienā no siltākajām rudens dienām un saules lutināti, takas izstaigāt noteikti ir vērts arī citos gadalaikos. Tiesa, slēpošanas sezonā Ozolkalnā cilvēku netrūkst un gluži pa taisno kāpt kalnā augšā, iespējams, nav ieteicams, bet tur ir arī daudz citu taku un iespēju pašu kalnu apiet.
