Nav tādu bažu, ka no rītdienas kāds slēgs atkritumu apsaimniekošanas poligonu “Brakšķi”, mūsu sarunā vairākkārt atkārto vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomnieks pašvaldību un reģionālās attīstības jautājumos Madars Lasmanis. Vides un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sākusi atkritumu apsaimniekošanas reģionu reformu, lai optimizētu atkritumu poligonu darbību Latvijā un vēlas sabiedrību informēt par to, kā mainās atkritumu apsaimniekošanas prioritātes, aizvien lielāku nozīmi iegūstot atkritumu pārstrādei un resursu atkārtotai izmantošanai, kā arī skaidrot poligonu turpmākās darbības specifiku. Iecere slēgt “Brakšķu” poligonu iemantojusi jau gana lielu pretestību sabiedrībā.
– Informācija, ka plānots slēgt valsts otru lielāko atkritumu apsaimniekošanas poligonu “Brakšķi” izraisījusi plašu ažiotāžu un neapmierinātību mūsu lasītāju vidū un vietējā sabiedrībā – pret poligona slēgšanu iestājas gan Jelgavas domes deputāts Ivars Jakovels, gan bijušais vides aizsardzības ministrs Indulis Emsis, gan enerģētikas uzņēmums SIA “Fortum Latvia”. Vai VARAM joprojām pastāv uz to, ka Latvijā jāpāriet no desmit uz pieciem atkritumu apsaimniekošanas reģioniem (AAR)? Jelgava kopā ar Rīgu, Jelgavas, Dobeles, Bauskas novadu un vēl citām Pierīgas pašvaldībām, pavisam kopā 12, tad ietilptu Viduslatvijas AAR. Kāpēc vispār radās šāda iecere?
Vārds “slēgšana” šajā gadījumā nav īstais atslēgas vārds, nav tādas nostādnes – slēgt “Brakšķus” rīt no rīta. VARAM rosina apspriešanu, diskusiju par atkritumu nozares transformēšanu, pārorientēšanu, pārstrukturēšanu, pārprofilēšanu – tie būtu īstie vārdi, kas raksturotu situāciju, un tā nav slēgšana. Esam gatavi braukt uz Jelgavu un skaidrot, bet, ņemot vērā pašreizējo epidemioloģisko situāciju valstī, varam to darīt arī vebināra veidā, ja iedzīvotājiem ir interese.
Vides sektorā mēs plānojam desmit, divdesmit, trīsdesmit gadus uz priekšu, un viena no šīm lietām ir atkritumu nozare. Jau iepriekšējā Latvijas valdība nonāca pie secinājuma, ka nākamajos desmit gados atkritumu poligonu saimniecisko darbību nepieciešams mainīt un ir jāveic darbības, kas veicinātu nevis atkritumu noglabāšanu, bet šķirošanu. Viens no ceļiem ir sanākt kopā, nospriest un koncentrēt jaudas, turklāt nevis par saviem līdzekļiem, bet ar Eiropas Savienības (ES) fondu atbalstu.
Šī diskusija nav jauna, par to tika runāts jau pirms desmit gadiem, kad atbildīgie dienesti vērsās ministrijā. Mēs atgriežamies pie izrunātām lietām. Tagad apspriešanā ir vesela virkne vides jautājumu, kuri toreiz tā arī netika realizēti. Pašlaik Latvijā poligonos noglabājam 44–45 procentus atkritumu, bet nākamajos desmit gados šis daudzums ir jāsamazina par desmit procentiem.
Neviens neaicina slēgt “Brakšķus”, mēs piedāvājam trīs gadu pārejas periodu, bet pašlaik notiekošajās sarunās ar atkritumu nozares pārstāvjiem tiek izskatīts variants pat par sešu gadu pārejas periodu, lai pārprofilētu, pārstrukturētu poligonus, lai tie vairs nenoglabātu atkritumus, bet vairāk uzmanības veltītu to šķirošanai un pārstrādei. Atkritumu kalns saruks, un uz turieni atkritumi nebūtu jāved, bet jānodod pārstrādei un dedzināšanai. Ja atkritumus ierokam kalnā, tad iekasējam dabas resursu nodokli, turpretī, ja atkritumus sašķirojam vai dedzinām, dabas resursu nodoklis nav jāmaksā.
Rīgas areālā poligonam “Brakšķi” ir pietiekami liela nozīme, lai tas arī turpmāk varētu strādāt un nodarboties ar atkritumu šķirošanu, pievienojot arī vēl, piemēram, komposta gatavošanu. Šādas iespējas noteikti būs. Atkritumu šķirošanas un pārstrādes jaudas kāpināšanai arī nākamajā plānošanas periodā būs pieejams ES finansējums. Atkritumu šķirošana būs izdevīgāka par vēlmi aprakt tos kalnos. Efektīvi šķirojot, varēsim piemērot aptuveni to pašu tarifu, kāds tas ir pašlaik, turpretī, ja nešķirosim, valsts katru gadu palielinās nodokli un desmit gadu griezumā atkritumi paliks dārgāki. Turklāt kartonu un stiklu daudzviet poligonos var nodot bez maksas.
– VARAM sagatavotajā informatīvajā ziņojumā “Par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģionu attīstību Latvijā pēc 2020. gada” paustā iecere paredz Zemgales AAR un poligonu “Brakšķi” apvienot ar Pierīgas AAR un izveidot Viduslatvijas AAR ar vienu poligonu “Getliņi”. SIA “Jelgavas komunālie pakalpojumi” kā poligona “Brakšķi” operators šādu ieceri neatbalsta, jo savāktais un “Brakšķos” ievestais un apstrādātais atkritumu apjoms ir otrs lielākais valstī pēc poligona “Getliņi”. Turklāt “Brakšķu” krātuves atlikušais ekspluatācijas laiks ir 14,1 gads, turpretī “Getliņu” – tikai trīs gadi. Kā uz to raugāties?
Pēc pēdējām aplēsēm, vadoties pēc pašreizējām jaudām un tehnoloģijām, “Getliņi” būs piepildīti pēc septiņiem gadiem, ja vien nesāksim ļoti aktīvi nodot sašķirotus atkritumus, neieviesīsim jaunas iekārtas. Bioloģiskos atkritumus – pārtiku, koku lapas – mēs nevaram stumt kalnā, no tiem iespējams ražot kompostu. Uzdevums ir pastiprināti rekultivēt vecos kalnus, pārstrukturēt, atbrīvot jaunas vietas, bet neradīt jaunus kalnus.
– Cik izdevīgi valstij būs tāds mega lieluma atkritumu poligons kā “Getliņi” un vēl četri līdzīgi?
Pārejot no desmit norokamiem atkritumu poligoniem uz pieciem, šie pieci tāpat pildīs savas funkcijas. Jautājums būs tikai par to, vai tajos būs ko nodot. Iespējams, pēc sešiem gadiem mēs būsim tik aktīvi visus atkritumus sašķirojuši, ka uz Rīgu vairs nebūs ko vest…
Viduslatvijas reģionā Jelgava saglabās savu lokālo statusu, bet plāns ir virzīts uz to, lai “Getliņi” un “Brakšķi” apsēstos pie viena galda un lemtu, kā turpmāk organizēt dzīvi, lai izveidotu ciešu sadarbību. To, ko sašķiros un nevarēs realizēt “Brakšķi”, vedīs uz “Geltiņiem”. Bet nekur nav teikts, ka nevar būt arī otrādi. Mēs gribam sasaistīt kopā šos abus poligonus, kas viens no otra atrodas 50–60 kilometru attālumā. Un “Getliņiem” jāprot parādīt, kā jāšķiro, jāpasniedz, jāapraksta tas dziļāk, lai, iespējams, paplašinātu šķirošanu Jelgavā. Šī mijiedarbība ir būtiska. Nākamajā plānošanas periodā būs investīcijas, kas nonāks atkritumu poligonos un, iespējams, arī “Brakšķos”, bet tās būs saistītas ar “Getliņu” iecerēm. Iespējams, ka stiklu šķirot būs ērtāk Jelgavā, arī bioloģiski noārdāmos atkritumus var pārstrādāt uz vietas, un tos sev paņemtu pilsētas apzaļumošanas uzņēmumi. Lai pārietu no desmit uz piecām sadarbības teritorijām, visu laiku būs jākombinē. “Brakšķi” paliek, bet neviens nevar liegt Jelgavai veidot sinerģiju ar Rīgu vienotā areālā, telpā. Esam par kopīgu saimniekošanu.
Šie seši gadi būs, lai mēs mainītu savu domāšanu. Tas, ko esam apņēmušies Zaļajā kursā, ir jāpilda. Un tas nozīmē, ka līdz 2050. gadam Latvijā vairs principā nebūs noglabājamo atkritumu. 30 gadu ir pietiekami ilgs laiks. Un tad ne “Getliņi”, ne “Brakšķi” nenoglabās neko. Ko darīt ar to, ko nevar nekur likt? Jāpārstrādā vai jāsadedzina.
– Mūsu lasītāji pauž satraukumu, ka, pievienojot “Brakšķus” “Getliņiem” un šādā gadījumā atkritumu mašīnām masveidā dodoties ar atkritumiem uz Rīgu, tiks noslogoti ceļi, ar automašīnu izplūdes gāzēm piesārņota apkārtējā vide un tas prasīs lielas papildu izmaksas transportam. Vai par to ir padomāts? Jūsu viedoklis un piedāvātais risinājums.
Ja šodien “Getliņu” kalns būtu jāslēdz uz norakšanu, tad 45 procenti būtu transporta jautājums. Bet plānotajos sešos gados vedamais atkritumu apjoms būs jāsamazina par astoņiem, deviņiem, desmit procentiem. Tam ir nepieciešams sagatavot plānu, un mēs ceram, ka “Getliņi” kopā ar “Brakšķiem” atradīs iespējas. “Getliņi” tik strauji neiet uz kalna rekultivāciju. Un varbūt pēc sešiem septiņiem gadiem “Getliņi” atkritumus vedīs uz “Brakšķiem”.
– Tāpat iedzīvotāji pauž bažas, ka, veicot plānotās pārmaiņas, atkritumu bizness varētu nonākt privātpersonu rokās ar visām no tā izrietošajām sekām, piemēram, minot atkritumu krīzi Neapolē? Vai VARAM tiek domāts par to?
Dzīvojam kapitālistiskā valstī, kur katrs, kam ir pieejams kapitāls, ir ieinteresēts attīstīties. Valstij ir jāiejaucas tikai tad, ka privātie uzņēmēji nevar vai ir apstākļi, kas neļauj, un tad valsts ir pilnvērtīgs dalībnieks. Atkritumu poligoni Latvijā tradicionāli ir bijuši pašvaldību pārziņā. Bet to apsaimniekošanas operatori būs un strādās, un priekšroka būs tiem, kas piedāvās visizdevīgākos piedāvājumus pašvaldībām. Atkritumu savācējiem priekšā ir lieli izaicinājumi, arī transportā. Svarīgi, cik komersants būs gatavs ieguldīt zemas emisijas transportā, jo no dīzeļdzinējiem desmit gadu laikā būs jāatsakās. Pašlaik visos poligonos atkritumu mašīnas pārsvarā ir ar dīzeļdzinējiem. Būs jādomā, ar ko tos aizstāt.
SIA “Eco Baltia vide” 7. septembrī Rīgā prezentēja Latvijā pirmās piecas atkritumu savākšanas mašīnas, kas darbojas ar saspiesto dabasgāzi (CNG). Kopējās investīcijas automašīnu iegādē bija 793 tūkstoši eiro, un tās iepirkuma rezultātā iepirktas no SIA “Scania Latvia”. Pēc uzņēmuma veiktajiem aprēķiniem, ar jaunajiem transporta līdzekļiem videi kaitīgo izmešu daudzums gada griezumā samazināsies par aptuveni 22 procentiem jeb 95 tonnām CO2, kas salīdzināms ar apjomu, ko gada laikā absorbē mežs 50 hektāru platībā.
Tas var būt arī ūdeņradis vai akumulatoru automašīnas. Darba kārtībā būs, kādās tehnoloģijās komersanti būs gatavi ieguldīt. Braucot ārpus Rīgas, attālumi ir lieli. Atkritumu apsaimniekošanas tirgū privātā kapitāla līdzdarbība tikai augs. Rīgā ir bijuši arī negatīvi piemēri. Bet, salīdzinot ar 90. gadiem, situācija kļūst tikai labāka, nevis sliktāka.
– SIA “Jelgavas komunālie pakalpojumi” kā poligona “Brakšķi” operators ir veikusi nozīmīgas investīcijas poligona attīstībā (šķirošanas līnija, pievedceļi, kompostēšanas laukums utt.), un pamatlīdzekļu neamortizētā vērtība 2024. gada 1. janvārī veidos apmēram 1 087 083 eiro, kas faktiski būs norakstāmi zaudējumos, jo komunikācijas, lietotās stacionārās iekārtas un angārus nebūs iespējams realizēt (zeme pieder AS “Latvijas valsts meži”). Vai ir paredzēts uzņēmumiem atkritumu poligonu apvienošanas vai likvidācijas gadījumā kompensēt radušos zaudējumus? Vai ir izstrādāts kompensāciju mehānisms?
Par to pašlaik vēl pāragri spriest. Daļa tehnikas sešu gadu pārejas periodā varētu būt noamortizējusies. Poligoni ir dažādi, un to attīstības līmenis ir dažāds. Valdība plāno kompensācijas mehānismus, un tie varētu būt saistīti ar nepieciešamību uzņēmumiem kompensēt zaudējumus, kas radīsies, nespējot izpildīt saistības – atmaksāt kredītus un līzingus.
Visos citos reģionos, kas ir reorganizācijas stadijā, ir līdzīga situācija. Ne Gulbene, ne Jēkabpils, ne Rēzekne vai Ventspils neizlems no rītdienas poligonus aizvērt ciet. Tehnoloģijas var izmainīt. Lielajiem poligoniem varbūt ir citādāk, var pievienot šķirošanas līnijas, un ir komersanti, kas sašķirotos atkritumus nopirks un par tiem samaksās. Iekārtas varēs turpināt darbināt. Bet tikpat labi reģionu pašvaldības pēc trim (vai sešiem) gadiem var vienoties par ko citu. Mēs, VARAM, esam par sadarbību. Lēmumi par atkritumu pārstrādes ātrumu, dziļumu, ilgumu ir to pašvaldību ziņā, kas ir dibinājušas katru no poligoniem. Tas būs kolektīvs pašvaldību lēmums. Bet, piemēram, Gulbenes poligonam nevajadzēs sešus gadus, jo tas vēlas kļūt par SIA “ZAAO” struktūrvienību.
Investīcijas būs pieejamas pašvaldību uzņēmumiem, kas nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu, taču ir jāņem vērā arī demogrāfiskā situācija – klientu skaits, izņemot “Brakšķus”, krītas. Piemēram, Talsu un Ventspils poligoni atrodas blakus, bet iedzīvotāju skaits samazinās. Tas ir vēl viens no aspektiem, kas jāizvērtē. VARAM nav gatava programma un nav arī aprēķināts, vai tas izmaksās 5–10 vai 20 miljonus. Tas ir šo trīs līdz sešu gadu mājasdarbs, un ir vēl lietas, ko neuzskaitīju. Tas viss pašvaldībām jāvērtē.
Tātad vēl trīs gadus strādājam, vedam atkritumus, bet Jelgavas gadījumā, redzot “Brakšķu” vēlmi attīstīties, es ceru, ka pēc sešiem gadiem būs atrastas iespējas un izveidota cieša sadarbība ar “Getliņiem”. Jāņem vērā, ka Rīgā jaunu atkritumu poligonu izveidot ir vēsturiski neiespējami, bet cieša sadarbība varētu turpināties desmitiem gadu uz priekšu.
Esmu bijis tikšanās, kur izskanēja dažādi viedokļi un mēģināts rast risinājumus laika rāmī dažādām problēmām. Politiķiem jāspēj pieņemt tālredzīgus lēmumus, jāredz investīciju iespējas un jābūt prasmei sadarboties, lai uzlabotu atkritumu poligonu uzturēšanas stāvokli.
Es šeit redzu ļoti lielas iespējas, kaut ko vairāk par to kā tikai savākt atsevišķus atkritumu veidus un pārdot uz ārzemēm. Ceru, ka tas beigsies, jo stiklu, alumīniju, citus metālus var pārstrādāt tepat Latvijā, un tiks radītas šādas ražotnes. Jelgavas potenciāls ir ļoti augsts, un vēlos, lai mūsu piedāvājums darbotos kā katalizators.
Turklāt no 2023. gada mums mājās ir obligāti jābūt dalītajai atkritumu savākšanai. Jo, ja metam visu vienā kastē, tad maksājam dārgāk. Operatoriem ir par ko padomāt. Izaicinājumu ir daudz gan operatoriem, gan pašvaldībām. Jādomā arī par uzņēmējdarbības piesaisti no lauksaimnieku vidus – nāciet, sējiet un pļaujiet šeit. Un vēl – valsts dotē un atbalsta pētījumus, ko var izdarīt ar pārkausētu plastmasu. Un izdarīt var daudz ko.
– Jāatgādina, ka Zemgales vienīgā poligona “Brakšķi” teritorijā esošā nešķiroto sadzīves atkritumu šķirošanas stacija ir viena no pirmajām Latvijā, kurā tiek ražots no atkritumiem iegūtais kurināmais (NAIK), kas pašlaik tiek piegādāts cementa ražotnei Brocēnos. Vai tas tiek ņemts vērā, un kas notiks ar NAIK ražotni un tās saražoto kurināmo?
Tas ir labs piemērs, kā sadarboties, vedot uz Brocēniem gumijas izstrādājumus. Bet ir arī vēl citi risinājumi – piemēram, izmantot ceļu būvē. Arī citiem poligoniem jābūt gataviem pieņemt un pārstrādāt riepas. Tas, ko dara “Brakšķi” kopā ar Brocēniem, ir labi, maz kur vēl Latvijā ar to nodarbojas. Bet vēl labāk būtu, ja gumijas materiālus varētu iestrādāt ceļos. Tā ir inovatīva lieta.
– Somijas uzņēmums SIA “Fortum Latvia” ir izstrādājis siltumenerģijas ražošanas modernizācijas projektu, kas siltumenerģijas ražošanā paredz izmantot no atkritumiem iegūtu kurināmo, investējot trīs līdz piecus miljonus eiro tehnoloģijās, kas nodrošinās atkritumu pārstrādi enerģijā cilvēkiem un videi nekaitīgā veidā. Projektā paredzēta sadarbība ar “Brakšķu” apsaimniekotāju kā ilggadēju NAIK ražotāju, kas no poligona šķirošanas stacijas piegādās kurināmo, nodrošinot, ka Jelgavas atkritumu apsaimniekošanas sistēma būs viena no modernākajām Latvijā un pilsētā tiks nodrošināts pilns aprites ekonomikas cikls, būtiski samazinot poligonā apglabāto atkritumu apjomu. Kāds ir jūsu viedoklis par šo projektu un iespējamo sadarbību?
Ir labi, ka komersanti jau šobrīd ir tam gatavi. Ja šādas iekārtas nākotnē uzstādīs, kāda daļa siltuma, kas tiks saražots, sadedzinot no atkritumiem iegūto kurināmo, nonāks kopējā tīklā, visticamāk, Rīgā vai citās lielākajās pilsētās un apdzīvotās vietās, kur ir patērētāji, un tas būs lietderīgi energoresursu izmaksu dēļ. Pārstrādājot atkritumus, faktiski tiks radīts jauns produkts, ko cilvēki izmantos savā labā. Būs pieejami Eiropas fondu līdzekļi zinātniekiem, lai viņi pētītu un rastu risinājumus, ko darīt ar tiem 7–10 procentiem atkritumu, kuriem netiks rasts izmantošanas veids tuvākajos 30 gados. Bet varbūt pēc 40 vai 50 gadiem tas tiks atklāts.
Pagaidām tie nonāks dedzināšanā, un šeit mums jāizvairās no OIK negatīvās pieredzes, kad katram tika atļauts dedzināt. Galvenais ir raudzīties, lai, sadedzinot atkritumus, škeldu, izmeši ir tīri un neitrāli. Tas no komersantiem prasīs ieguldīt investīcijas, un “Fortum Latvia” ir gatavs to darīt.
