Vēlos sākt ar pateicību Zaļenieku kordziedonei Andrai Ozolai par “Zemgales Ziņu” 15. oktobra “Pretskatā” lasāmajām pārdomām, kā arī pateicību Zaļenieku un Dobeles brīnišķīgajām dziedošajām dāmām par aizvadītajā mēnesī kopā piedzīvoto! Pēc muzicēšanas Zemgales baznīciņās arī manī modās kārdinājums uzrindot dažos punktos gluži līdzīgu rakstiņu.
A.Ozolas trešajā rindkopā uzdotie jautājumi paliek neatbildēti. Jā, kas gan noticis ar lauku ļaudīm? Vai viņiem kultūru un garīgumu vairs nevajag? Varbūt katram tā jāpieved pie gultas? Es gan domāju, ka šķīrums starp lauku un nelauku ļaudīm šai ziņā varētu būt diezgan nosacīts. Reizēm šķiet, ka arī pilsētas dievnami un daža laba “nopietnā” kultūrvieta būtu ne mazāk patukša, ceļš uz sarīkojuma vietu būtu jāmēro tikpat garš un sadzīviski nepateicīgs kā lauku ļaudīm. Pieļauju, pilsētnieki pie kultūras dzīves caurmērā it kā ir vairāk pieraduši, pieņēmuši to kā ierastu dzīves sastāvdaļu; un tas reizē ir labi un slikti, salīdzinot ar lauku situāciju. Labi, jo kultūras un garīguma baudījums ir kļuvis par kaut ko ļoti pierastu, iemīļotu, gandrīz organiski vajadzīgu; slikti tāpēc, ka kaut kādi iespaidi un pārdzīvojumi apziņā un emocionālajā uztverē tādā kārtā var nonivelēties no garīgās telpas pārsātinātības. Turklāt pilsētu zāles, kurās uzstājas mākslinieki ar mazāk atpazīstamu vārdu, reizēm ir tikpat patukšas kā lauku dievnami, jo neslaveno mākslinieku piedāvājumu tieši vai netieši izkonkurē citi sarīkojumi no pilsētas kultūras piedāvājuma. Un slavenā vārda princips, lieki teikt, darbojas arī laukos.
Tieši baznīcas vide ir atsevišķs temats. Šķiet, daudzus no dievnama apmeklējuma attur ne tikai ticības šaubas un priekšstati, kurus patiesībā mēs visi formulējam augu mūžu, bet arī kaut kādi aizspriedumi vai nelāga pagātnes pieredze. Esmu dzirdējis, ka dažam neesot nekādas vēlmes apmeklēt dievnamu, kurā mācītājs paštaisni mācīs dzīvot nomaldījušos grēcinieku, kratot ar pirkstu, vai kurā katrs dziedājums vilksies tik lēni un grūtsirdīgi, ka jāmirst vai nost – turpat uz līdzenas vietas! Gluži bez pamata šie un vēl daži citi krietni skarbāki izteikumi nav, lai gan negribu neko absolutizēt. Nevēlos par to un arī par visu šo kopumā izdarīt kategoriskus slēdzienus: dzīve ir pilna ar pustoņiem, lietām, kas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, nedz pareizas, nedz nepareizas. Un arī es tikai prātoju – variēju domas, par kurām viens aplaudēs, bet cits piesolīs mani pārmācīt, izdauzot zobus. Ar saviem iekšējiem spriedumiem nevienam neuzplijos – labāk ar savu ērģeļspēli, dievkalpojuma muzikālo pārraudzību un viesmūziķu pieaicināšanu pamazām drupināšu mītu par lauku dievnamu, kurā mūzika spiež pie zemes tā vietā, lai celtu augšup.
