Gribas aicināt ikvienu, kamēr vēl nav aizvērti muzeji un citas kultūras iestādes “Covid-19” izplatības dēļ, doties uz Rīgu un Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā līdz 5. decembrim apskatīt visai neparastu izstādi “Latvija tik un tā”. Tā ir Petras Derkins asamblāžu un kolāžu izstāde, kurā izlasāmas arīdzan Aivara Eipura minimas. Abi ir saistīti ar Jelgavu – Aivars še laiku pa laikam dzīvo, ir bijis biežs viesis mūsu pilsētā rīkotajās Dzejas dienās, bet Petra ir Jelgavas Mākslinieku biedrības biedre.
Liekas, ka ar A.Eipuru, kurš dažkārt publicējas ar Eduarda Aivara vārdu, lasītāji nav jāiepazīstina kaut vai tādēļ, ka nupat apgāds “Neputns” laidis klajā viņa jaunāko dzeju krājumu “Dzejoļu remonts”.
Domāju, ka tiem, kuri apmeklē Mākslinieku biedrības izstādes, P.Derkins vārds nebūs pilnīgi svešs. Tomēr viņas kā mākslinieces izteikšanās veids – asamblāžas un kolāžas – var izraisīt neizpratni – tas nav tradicionāls mākslas veids. Kopš bērnu dienām mēs, zēni, labprāt no papīra izgriežam mašīnas, lidmašīnas, kamēr meitenes šķērē papīra lapas un liek atdzīvoties papīra lellēm, ko tērpj krinolīnos. Nereti bērni izgriež mīļus aktierus vai māksliniekus un ielīmē blokos, veidojot interesantas kombinācijas, tā radot kolāžas. Esam lasījuši, ka mākslinieki papildina gleznas ar krāsu papīru vai avīžu lapām – arī tā ir kolāža, bet citkārt šāda veida izgriezumus papildina ar kādiem priekšmetiem, radot trīsdimensionālu darbu. Modernos laikos gan kolāža, gan asamblāža ir kļuvusi par tikpat nopietnu cilvēka pašizpausmes veidu kā glezna vai skulptūra.
P.Derkins ir viena no šāda veida māksliniecēm, kādu mums Latvijā citu nav. Viņa šķirsta vecus žurnālus – populāro 20. gadsimta 20.–30. gadu žurnālu “Atpūta”, pēckara laika “Zvaigznes”, “Ogoņokus” un citus izdevumus – un atrod attēlus, kas rosina viņas iztēli un mudina radīt savu variāciju. Reproducētos foto uzņēmumus viņa saliek neiedomājamās kombinācijās, radot teju vai sirreālus notikumus un personāžu savstarpējās attiecības.
Te nav lieki piebilst, ka P.Derkins ir dzimusi Šveicē, viņas dzimtās valodas ir divas – retoromāņu un vācu –, studējusi Bernes mākslas augstskolā un ieguvusi bakalaura grādu mākslas darbu konservācijā un restaurācijā. Apprecējusies ar latvieti Jāni Derkinu, kopš 2011. gada viņa dzīvo Apguldē, Dobeles novadā. Petra lieliski apguvusi latviešu valodu un piedalās Jelgavas Mākslinieku biedrības izstādēs Jelgavā, Rīgā, Igaunijā un Lietuvā.
Mākslinieces asamblāžu un kolāžu sižeti ļauj ar citas dzīves pieredzes cilvēka acīm palūkoties uz mūsu īstenību pēdējos 75 gados. Neierastais skatījums reizēm ir visai komisks vai dziļdomīgs, citkārt jocīgs vai ironisks un pat satīrisks, taču vienmēr labvēlīgs. Tas ir tāda cilvēka viedoklis, kurš saprot cilvēku vājības un rakstura īpašības un kurš Latvijā jūtas lieliski.
Jāteic gan, ka šai izstādei ir pasena vēsture. Pirms pieciem gadiem, tuvojoties Latvijas simtgadei, P.Derkins gribēja arīdzan kaut ko darīt vīra dzimtenes labā. Apbrīnojot viņas darbu augsto profesionālismu un labvēlīgo ironiju, man mākslinieces Latvijas un pasaules redzējums likās tuvs A.Eipura dzejai un jo sevišķi ar minimām. Tad nu tika norunāta tikšanās kafejnīcā “Silvā” tepat gājēju ielā. Abi radoši aktīvie cilvēki sapazinās un satuvojās. Viņi risināja dažādas sadarbības iespējas, taču ritēja laiks, un rādījās, ka viņu sadarbošanās un liktenīgā tikšanās aprokama pagātnes slāņos nerealizēta.
Taču tad pirms neilga laika parādījās vēsts, ka abi vienojušies kopējā izstādē. Tātad reiz radusies ideja ir attīstījusies un uzplaukusi kā krāšņs zieds. Šis zieds ir jāredz, lai iepazītu citu skatījumu uz notiekošo. Vēl viens gandarījums – apgāds “Madris” iecerējis P.Derkins asamblāžas un kolāžas un A.Eipura minimas izdod grāmatā divās valodās – latviešu un vācu. Lai abiem veiksme!
