Atvaļinājuma pēdējā nedēļā pirms došanās uz darbu Ukrainas
galvaspilsētā Kijevā Jelgavā viesojās Latvijas Republikas ārkārtējais un
pilnvarotais vēstnieks Ukrainā Juris Poikāns. Kaut arī diplomāts bija ieradies
Jelgavā neoficiāli, “bez kaklasaites”, apmēram stundu viņš ciemojās pie
pilsētas mēra Andra Rāviņa, ar ko tikusi pārrunāta Jelgavas uzņēmumu, sākot ar
karameļu ražotni, iespējamā sadarbība ar Ukrainu. J.Poikāns tikās arī domes
deputātu Ivaru Jakovelu, ar kuru iepazinās Ukrainā saistībā ar palīdzību
militārā konflikta skartajiem reģioniem. Taču uz Jelgavu J.Poikāns bija
atbraucis arī cita iemesla dēļ, proti, tā ir viņa bērnības un jaunības pilsēta.
“Jelgava ir mans spēka avots,” pirms gadiem simt rakstīja uzņēmējs un
sabiedriskais darbinieks Jānis Bisenieks. Šādus vārdus J.Poikāns pilnībā
attiecina arī uz sevi.
– Kā jums bērnībā un jaunībā gāja Jelgavā?
Es piedzimu Rīgā, ģimene pārcēlās uz Jelgavu, kad man bija
četri gadi. Mamma Rūta Poikāne 25 gadus vadīja pilsētas poliklīniku un
vēl tagad, būdama pensionāre, piestrādā Zemgales slimokasē. Skolas gaitas sāku
Jelgavas 1. vidusskolā, bet 1992. gadā pabeidzu Jelgavas 1. ģimnāziju. Klases
audzinātāja bija Aija Eiklone, bet vēsturi mācīja Baiba Geidāne. Skolas direktors
Elmārs Sakne. Paralēlklasē mācījās “Prāta vētra”. Ar aktieri Artūru Skrastiņu
es biju kopā no 7. līdz 12. klasei. Sešus gadus trenējos Jelgavas
Specializētajā peldēšanas skolā pie treneres Gaļinas Brokas. Tur gan man nebija
tādu panākumu kā māsai Aijai, kas draudzējās ar vēlāko olimpieti Agnesi Ozoliņu
un vienu brīdi bija Latvijas rekordiste. Diemžēl uz peldēšanas skolas 50 gadu
jubileju 2017. gada septembrī no Kijevas atbraukt nevarēju.
Visu interviju lasiet 29.oktobra “Zemgales Ziņās”
Foto: Ruslans Antropovs
