Re-check ir Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” paspārnē strādājoša virtuāla faktu pārbaudes un sociālo tīklu pētniecības laboratorija. Vērtējumu piešķir vismaz divi redaktori vienojoties.
Ja arī jūs redzat apšaubāmu apgalvojumu, sūtiet to uz [email protected].
Nesen Saeimā izskatīta deputātu grupas iniciatīva samazināt nepieciešamo parakstu skaitu, lai ierosinātu tautas nobalsošanu. Deputāti minēja, ka pašreizējais nosacījums – desmitās daļas vēlētāju paraksti – padara to savākšanu praktiski neiespējamu un līdz ar to sarežģī tautas iespējas paust savu viedokli. Partijām nepiederošā deputāte Karīna Sprūde arī minēja, ka citviet, piemēram, Šveicē, Polijā un Itālijā, tas ir vieglāk. Tā ir tiesa, vienlaikus jāņem vērā, ka gan Latvijas kaimiņvalstīs, gan lielā daļā citu Eiropas valstu tautai rosināt referendumu ir sarežģītāk vai pat neiespējami.
15. oktobrī Saeimas sēdē deputāti izskatīja vairāku partijām nepiederošo deputātu ierosinājumu grozīt likumu “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”, lai gan Saeimas atlaišanu, gan izmaiņas likumos varētu rosināt, saņemot 50 tūkstošus vēlētāju parakstu. Šobrīd jāsavāc desmitās daļas vēlētāju paraksti, kas ir mazliet vairāk nekā 150 tūkstoši. Iniciatīva noraidīta, jo, lai skaitu mainītu, būtu jāgroza arī Satversme, kas nosaka šībrīža minimumu. Tomēr deputāti rosināja par šo jautājumu turpināt diskusiju.
K.Sprūde, kas ievēlēta no partijas “KPV LV” saraksta, no Saeimas tribīnes stāstīja, kāpēc, viņasprāt, atbalstāms viens no deputātu ierosinājumiem – rīkot tautas nobalsošanu, ja Saeima nav pieņēmusi ne mazāk kā 50 tūkstošu vēlētāju iesniegtu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu. Viņa stāstīja par nesen Šveicē notikušu referendumu: “Piemēram, Šveices valdība 2019. gada decembrī veica labojumus likumos pret diskrimināciju, ļaujot ierosināt krimināllietas par homofobiju, taču konservatīvās organizācijas iebilda pret šīm izmaiņām, apgalvojot, ka tas ierobežos vārda brīvību, un savāca likumā noteikto 50 tūkstošu parakstu referenduma sarīkošanai. Tādējādi 2020. gada februārī šveicieši ar pārliecinošu balsu vairākumu atbalstījuši likumprojektu, kas paredz kriminālsodus par homofobiju. [..] Jūsu zināšanai – iedzīvotāju skaits Šveicē ir 8,5 miljoni, Latvijā – vien 1,9 miljoni. Tas ir vairāk nekā četrreiz mazāk.”“Re:Check” noskaidroja, ka
K.Sprūde stāsta taisnību par konkrētā referenduma norisi un daļēji – par referendumu ierosināšanas kārtību Šveicē kopumā.Proti, pētījumā, kurā aplūkoti mehānismi referendumu ieviešanai dažādās valstīs, novērtēts, ka Šveice šajā ziņā ir visattīstītākā. Tās konstitūcijā rakstīts, ka referenduma ierosināšanai par kādu nesen izsludinātu likumu tiešām pietiek ar 50 tūkstošiem parakstu. Vairāk parakstu, 100 tūkstošus, nepieciešams savākt referendumam par izmaiņām konstitūcijā.
Tāpat K.Sprūde, stāstot par politiķu ierosinājumu trīs dienu laikā izsludināt tautas nobalsošanu, ja savākti 50 tūkstoši parakstu, sēdē norādīja: “Es gribētu jūs informēt, ka, piemēram, Polijā ir vairāk nekā 30 miljoni vēlētāju, taču tautas nobalsošanas sarīkošanai nepieciešams savākt vien 500 tūkstošus parakstu – tas ir aptuveni divi procenti. Itālijā ir vairāk nekā 50 miljoni vēlētāju, bet tur tautas nobalsošanu var ierosināt, savācot vien 500 tūkstošus parakstu. Tas ir tikai viens procents.”
K.Sprūdei ir taisnība, ka gan Polijā, gan Itālijā referenduma rosināšanai nepieciešami 500 tūkstoši parakstu.
Kā ir citviet?
K.Sprūde Saeimas sēdē minēja valstis, kurās referenduma ierosināšanai nepieciešams proporcionāli ļoti mazs balsu skaits. Taču tās neatspoguļo situāciju visā Eiropā. Ir valstis, kurās slieksnis ir būtiski augstāks, un ir arī tādas, kurās šādas iespējas pilsoņiem nav vispār.
Salīdzinot ar abām pārējām Baltijas valstīm, Latvijā tautas rosināts referendums ir vispieejamākais. Igaunijā nav iespējams vākt parakstus, lai rosinātu referendumu, to iniciēt var tikai parlaments. Tas obligāti jādara tad, ja plānotas izmaiņas konstitūcijā. Pašreizējā koalīcija gan solās pastāvošo kārtību mainīt, tomēr vēl nav panākta vienošanās, kā to darīt. Savukārt Lietuvā jāsavāc 300 tūkstoši parakstu, kas ir apmēram 12 procentu no vēlētāju skaita.
Ir arī vairākas citas valstis, kur tas ir sarežģīti vai neiespējami. Pēc 2018. gadā ieviestām izmaiņām likumā referendumu vairs nav iespējams rosināt Nīderlandē. Iepriekš tur pietika ar 300 tūkstošiem parakstu. Tas bija salīdzinoši maz, jo Nīderlandē ir ap 17 miljoniem iedzīvotāju. Atcelšanas iemesls – politiķu neapmierinātība ar referendumu iznākumiem, īpaši 2016. gadā, kad iedzīvotāji lēma pret Ukrainas tālāku integrēšanu Eiropas Savienībā. Savukārt Beļģijas konstitūcijā noteikts, ka iespējami reģionāli referendumi, bet ne nacionāli. Tāda situācija ir arī Čehijā.
Tāpat kā Igaunijā, arī Zviedrijā, Dānijā un Lielbritānijā referendumus rosina parlaments. Portugālē referendumu pēc parlamenta vai valdības iesnieguma var ierosināt prezidents. Ja pilsoņi grib iesniegt kādu iniciatīvu, tā jāiesniedz parlamentam, kas savukārt to var iesniegt prezidentam, taču ar referendumu vispār nav iespējams lemt par grozījumiem konstitūcijā. Arī Rumānijā pēc konsultācijas ar parlamentu referendumu izsludina prezidents. Referendums obligāti jāorganizē, ja no amata pienākumiem plānots atsaukt prezidentu vai veikt izmaiņas konstitūcijā.
Savukārt vairākās citās valstīs tas ir vienkāršāk nekā Latvijā. Piemēram, Slovākijā parakstīties nepieciešams apmēram astoņiem procentiem vēlētāju. Tāpat arī Ziemeļmaķedonijā, kur nepieciešams 150 tūkstošu iedzīvotāju atbalsts. Ungārijā referendums jārīko, ja to vēlas divi procenti, bet parlaments to apsver, ja parakstījies apmēram viens procents no vēlētājiem. Savukārt Austrijā pietiek ar pusotra procenta vēlētāju parakstīšanos.
Jāņem vērā, ka agrāk arī Latvijā referendumam atbalstu gūt bija vieglāk, lai gan noteikumi Satversmē bija tādi paši. Līdz 2012. gadam vēlētāju parakstus vāca divās kārtās. Daļu jeb 10 000 parakstu bija jāsavāc idejas iniciatoriem. Ja tas izdevās, Centrālā vēlēšanu komisija nodrošināja noteiktas parakstu vākšanas vietas pašvaldībās, kā arī vēstniecībās. Īsi pirms tam Latvijā notika referendums par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tolaik, piemēram, partijas “Vienotība” deputāts Andrejs Judins Saeimas debatēs norādīja, ka biežā referendumu organizēšana Latvijā maksā pārāk dārgi, bet viņa partijas biedrs Dzintars Ābiķis aicināja domāt, kāda ir ģeopolitiskā situācija, un apgalvoja, ka valodas referendums izmantots, lai destabilizētu valsti. Opozīcijas deputāti likuma izmaiņas apstrīdēja Satversmes tiesā, bet tā lēma, ka Satversmē nostiprinātais tautas suverenitātes princips nav pārkāpts.
