“Par būtisku Latvijas vēstures notikumu atainojumu, ļaujot mums tos izjust un noticēt.” Tā Nacionālās kino balvas žūrija pamatoja izvēli “Lielo Kristapu” šogad piešķirt pilnmetrāžas spēlfilmai “Dvēseļu putenis”.
Katrs, kurš noskatījies šo filmu, zinot tā oriģinālo fonu un stāstu, neļaus samelot, ka redzētie kadri tiešām neatstāj vienaldzīgu. Laiki, kad dzima Latvijas neatkarība, bija grūti iedomājami smagi. Nemitīga nāves elpa pakausī, bailes, dubļi, ceļi, sviedri un asinis. Un vēl tie dūmakaini pelēkie rīti, aiz kuriem ātri seko tumsa, nozogot dienas apziņas realitāti. Ieejot astronomiski tumšākajā nogrieznī jeb solārajā ziemā, izjūtas un nervu gali, šķiet, kļūst vēl atkailinātāki un jūtīgāki. Tās bija patiesas dzemdību sāpes. Un varbūt pat labi, ka tā, jo “tikai tas, kas dzimis lielās mokās, pieder mīlestībai”, rakstīja Aleksandrs Čaks.
Toreiz šo lielo notikumu asinīs un sāpēs balstīja arī sapņi un dziesmas. Kā rakstīja viens no pirmajiem neatkarīgas Latvijas idejas nesējiem un lolotājiem Kārlis Skalbe, kura vārdi “Tēvzemei un brīvībai” saglabāti mūsu Brīvības pieminekļa granītā, šausmu karalaukos “Latvija tika it kā sadziedāta”. Tieši latviešu tautas dziesmās strēlnieki atkodējuši neatkarīgas Latvijas brīvības sapni, un tas, kā atzīst Kārlis Skalbe, ļāvis vairs nejust “laikmeta slogu”.
Pēc nu jau vairāk nekā simts gadiem mums atkal vajadzīgas filmas un dziesmas, kas ļautu “izjust un noticēt”, lai ideju turētu dzīvu. Te neder sausi referāti vai morāles lasīšana, ka jābūt piederīgiem un saviem. Šī apziņa rodas, personīgi piedzīvojot, un te nu vajadzīgs attiecīgs kairinājums. Bet varbūt tomēr godīga deficīta atzīšana? “.. ja gribam, lai apstākļi Latvijā uzlabotos, mums jāsāk ar šo pašu atzīšanās soli par savu līdzdalību par visu, kas notiek, gluži kā dzērājam, kam jāsāk ar atzīšanos, ka viņš tiešām ir alkoholiķis,” teikusi mūsu eksprezidente. Laikā, kad “solārā ziema” un dūmaka, tumsa un dubļi atkal aizķēpājuši mūsu jušanas un darbus, tas ieskanas gana aktuāli. Tiesa, vairs nevirmo tādas apstulbušas domas kā lielās dižķibeles laikā pirms desmit gadiem, kad daži bija gatavi pārdoties Zviedrijai vai kādai citai ekonomiski labvēlīgākai valstij, lai izkļūtu no naudas trūkuma bedres. Tomēr savu līdzdalību valsts celšanā un lološanā joprojām neredzam un nesajūtam. Turpinās būt, ka ir kaut kādi “viņi”, kas ierobežo kustību, taisa ciet un liek uzvilkt maskas, un “mēs”, kas tik ļoti tam nepiekrīt un negrib. Un nekust!
