Aiz manas istabas loga aug vītols. Milzīgs kā guba, vējā līgodams savu filigrānos koka matus. Tikai pēdējā agra decembra spēcīgākā gaisa plūsmas kustībā tas beidzot pazaudēja savu smalko vēl zaļgano lapu rotu, pozēdams pretī osim, kas mūsu pagalmā nodzeltē pirmais. Taču arī patlaban mans vītols kaitinoši atšķiras uz kopējā “sugas brāļu” fona. Kamēr citi koki pelēki uz augšu vai sāniem slien savus stingros zaraiņus, mans vītols līgani līgo, retajā saulē mirdzēdams rūsgans un gaišs.
Tomēr tikai šajā pirmo–pēdējo lapu posmā esmu to tā īsti pamanījusi. Arī vēju, kas rotaļājas manā vītolā, un retas žagatas uz mirkli tā filigrānajos zaros. Labs blakusefekts citādi iestāvējušajā ikdienā, kas man norit kovidkrīzes izraisītajā attālinātā darba režīmā. Kad robežas starp darbu, atpūtu, mājām un biroju ir stipri izplūdušas.
Izvēloties vārdus, kas vistrāpīgāk raksturojuši 2020. gadu, Oksfordas Universitāte savā vārdnīcā iekļāvusi nosaukumu arī šim dīvainajam “paliec mājās!” stāvoklim. “Blursday” jeb “miglas diena” ir vārds “vēl nebijušu gada vārdu” kategorijā, kas veltīts stipri rutinētajai ikdienai jeb mājām 24/7.
Ja vien ir iekšēja disciplīna un sava darba patikšana, šāds režīms mums, kuriem darbs vai mācības galvenokārt norit “datorā” un nav lielu uzmanības novērsēju, mājās ir pat mierīgāks un efektīvāks. Izaicinājumu rada viss pēc tam. Visvairāk man pietrūkst kustības un vides maiņas jeb iet un sastapt citādo, kas ir nozīmīgi vajadzīgs pilnvērtīgai atpūtai. Ātram vērtētājam varētu šķist – nu kas tevi kavē, ja tev ir kājas un iespēja atvērt mājas durvis?! Tiesa, tik daudz, kā pa vietējo manu lauku ceļiem un takām ir staigāts šogad, nav staigāts nekad! Taču arī tās jau kļuvušas “savas”, mainot vien fascinējošās gadalaiku rotas. Turklāt iestājusies solārā ziema, saspiežot dienas gaismu nelielā kamolā. Nepaspēsi pieķerties tās pavedienam, aizripos garām, atstājot ikdienu raksturīgajā miglā!
Tomēr šim laikam piemīt arī vēl kas nebijis labs. Ne tikai globāla solidaritātes sajūta, ko man zīmē dažādi starptautiskie ziņu kanāli, un iekšēja zināšana, ka šī sērga pāries tāpat kā viss “uznāk un pāriet”. Atbrīvojusies arī liela vieta ārējai un iekšējai vērošanai, kas man ļauj veidot stipru savu pasauli. Lielajā skrējienā, kas drīz atkal sāksies, tas noderēs!
