Jelgava vienreiz esot nogrimusi. Tad viens ganu puika ganījis cūkas, necik tālu no nogrimušās Jelgavas. Tur tuvumā arī bijis mežs, un tai dienā mežā medījuši. Te pieradies viens medinieks pie ganu puikas, vaicādams: vai neesot redzējis, kur viņa kvekšķi noklīduši? Ganu puika atteicis: “Kvekšķi ieskrēja Mītavā!” Kā to vārdu izteicis – nogrimusī Jelgava uz reizi izcēlusies no zemes laukā, jo puika uzminējis viņas vārdu. (Latviešu tautas teika)Savukārt pēc vācu teikām, pie Jelgavas dzīvojuši divi brāļi, kas savā starpā strīdējušies. Viens esot izsaucies. “Et kommt mi tau!” No tā nu radies Mītavas nosaukums.Šis ir dīvains laiks. No vienas puses, nav iespēju ceļot, kā tas bija pierasts, bet, no otras, ir īstais laiks iepazīt tuvāk dzimto zemi un arī savu pilsētu. Tā kā gidi tagad arī ekskursijas nevar vadīt, piedāvāju nākt kopā ar mani izstaigāt nelielu Jelgavas gabaliņu kaut domās. Pilsētas iepazīšanu sāksim Hercoga Jēkaba laukumā. Mūsdienās, izņemot svētku reizes, te ir diezgan tukšs un kluss, un grūti iedomāties, ka savulaik murdējusi dzīvība, sasaukušies tirgotāji, reklamējot savu preci, apaļi lauku papi lepni pastaigājušies, meklējot kalpus, ko nolīgt uz lauku darbu sezonu. Dzidrai mūzikai skanot, rimti griezies karuselis un vizinājis dāmas baltos tērpos ar saulessargiem. Pa rātsnama logiem uz visu kņadu šad tad nīgru skatu pametuši pilsētas rātskungi.
Tirgus laukums
Hercoga Jēkaba laukumam, kādreiz sauktam arī par Tirgus un Centrālo laukumu, vienmēr bijusi nozīmīga vieta pilsētas dzīvē. Jau 16. gadsimta beigās hercogs Fridrihs Ketlers ierāda šo četrstūraino laukumu zemniekiem un vienkāršajiem pilsētniekiem tirgus vajadzībām. Katru nedēļu no visas apkārtnes te sabraukuši tirgotāji, saslējuši tirgus būdas vai tirgojušies tāpat no saviem pajūgiem. Te staigājam var redzēt gan vienkāršās Jelgavas mājsaimnieces, kuras iznākušas nopirkt lauku labumus, gan lepnu kungu kalpones baltos priekšautos, gan bērnus, kurus aizrauj tirgū sastopamie kumēdiņu rādītāji, gan tos, kuri vienkārši iznākuši pabūt ļaudīs un papļāpāt. 17. gadsimtā, kad izrakts Jēkaba kanāls, savienojot divas upes – Driksu un Svēti –, un kad tirgus laukumā izrakts dzirnavu dīķis, bieži vien lietus laikā te viss pārvērtās neizbrienamā purvā. Tāpēc šis laukums arī ir pirmais Jelgavā, kurš jau 17. gadsimta beigās piedzīvo bruģēšanas darbus. Padomju laikā te ir pilsētas Centrālais laukums, kur atrodas piemineklis Ļeņinam un kur 1. maija demonstrācijās pulcējās darbaļaudis. Brīvās Latvijas laikā no 1935. līdz 1944. gadam un atkal no 2001. gada laukumu dēvē par Hercoga Jēkaba laukumu par godu izcilākajam no Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogiem. Jēkaba laikā pilsētā bija vērojams liels saimniecisks uzplaukums, tika izveidoti daudzi rūpniecības uzņēmumi. Hercoga hobijs bija kuģu būve un ceļošana, viņš bija arī ieguvis hercogistei divas kolonijas – Gambiju un Tobago.
Rātsnams
Jelgavā nekad nav bijis vietas, ko sauktu par rātslaukumu, kā tas ir vairumā viduslaiku pilsētu. Taču tāds, protams, bija, tikai to dēvēja atbilstoši lietojumam – par Tirgus laukumu. Gadu gaitā Jelgavā ir bijuši vairāki rātsnami. Lai izvairītos no biežās pārvietošanās, 1686. gadā birģermeistars, soģis, rātskungi, eltermaņi un visi namnieki lūdza hercogu Frīdrihu Kazimiru par 1100 valsts dālderiem pārdot viņam piederošo namu pie tirgus. Pēc 18. gadsimta pirmajā pusē notikušās pārbūves vēlās renesanses stilā celtais nams ar īpatnējo tornīti un vējrādi kļuva par Tirgus laukuma neatņemamu sastāvdaļu. Ieejas portālu greznoja cilnis ar pilsētas ģerboni un uzrakstu latīņu valodā, kas tulkojumā skan: “Šo pilsētas valdi lai Dieva labvēlība uztur, taisnība grezno.” Īpaši izcelti burti veidoja pārbūves gadu – 1743. Rātsnams piedzīvoja vēl vairākas pārbūves, līdz 1944. gada vasarā kopā ar visu pilsētu gāja bojā.Virzoties tālāk, pie 1963. gadā celtā kultūras nama sasveicināmies ar romantisko tipāžu jeb laternu – skulptūru, kuru veidojis Egons Peršēvics starptautiskajā metāla skulptūru simpozijā «Otrā elpa», kas 2011. gada septembrī norisinājās Jelgavā.
Sadedz savu balsi meklējot
Savulaik Jelgavā dzimušās izcilās balss īpašnieces Noras Bumbieres populārākās dziesmas klausītāji baudīja koncertos Jelgavas Kultūras namā. Tieši tāpēc 2012. gada 20. oktobrī atklātās piemiņas zīmes dziedātājai atrašanās vieta nav izvēlēta nejauši. Autors Kārlis Īle apvienojis divas slavenākās Noras Bumbieres dziesmas – “Par pēdējo lapu” un “Mēmo dziesmu”. Skulptūras pamatnē, atsaucoties uz dziesmas vārdiem “sadedz savu balsi meklējot”, ir stilizēts ugunskurs, no kura paceļas līgans virpulis, kas sev līdzi aizrāvis dažas kļavas lapas, un uz lielākās no tām ir plūstošs Noras Bumbieres portrets.
Reformātu baznīca
Turpinot ceļu pa Uzvaras ielu, pa labi – Jelgavas Centra pamatskola. Līdz 1944. gadam šajā vietā slējās protestantu (kalvinistu) dievnams, celts 1740. gadā. Reformātu jeb kalvinistu baznīca ir kārtējā vecās Jelgavas būve, kura nav sasniegusi mūsdienas. Tā reiz atradās aptuveni tur, kur tagad ir skolas kreisais spārns, bet tālāk no Uzvaras ielas un, iespējams, vairāk uz tagadējā skolas sporta laukuma pusi. Pie tās bijis arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli sievas kaps. Vēsturnieka Andra Tomašūna grāmatā “Mana Jelgava” lasām, ka “1767. gadā nomira Rastrelli sieva, kas tika apglabāta pie Jelgavas Reformatoru baznīcas sienas. Pats Rastrelli 1771. gadā tika uzņemts Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā par tās locekli un līdz mūža beigām dzīvoja Sanktpēterburgā, bet, iespējams, ka viņš apbedīts blakus sievai Jelgavā.” Kas to lai zina, kur ir slavenā Rastrelli kaps, bet seno jelgavnieku atmiņās ir, ka Rastrelli sievas mīļākās puķes bijušas zilās vizbulītes, tāpēc pavasaros vienmēr viņas kaps bijis rotāts ar šīm mazajām puķītēm.
Ezera vārti
Laikā, kad Eiropu 30 gadu garumā bija plosījis karš, hercogs Jēkabs lēma par Jelgavas pils un pilsētas aizsardzības sistēmas izveidi. 1648. gadā apkārt pilsētai uzbēra nocietinājuma vaļņus, kuru taisnās daļas savienoja 13 bastionus. Uz bastioniem atradās 120 lielgabali. Vaļņus ietvēra padziļināti grāvji. Darbi bija pamatīgi – nocietinājumu būvē tika nodarbināti apmēram 1000 zemnieku. Lai pilsētnieki varētu izbraukt no Jelgavas, savukārt pilsētas viesi – iebraukt, valnī tika izveidoti četri vārti – Annas, Dobeles, Ezera un Mazie vārti. Vieni no tiem – Ezera vārti – paceļamas barjeras veidā atradušies pie Driksas, jo šajā vietā bijusi osta, spraigi noritējusi tirdzniecība un bijusi liela ļaužu kustība. 2008. gadā te uzstādīti mākslinieces Līgas Jaunzemes no virpota granīta veidotie simboliskie Ezera vārti, lai jelgavniekiem un viesiem atgādinātu par pilsētas vēsturi un robežām 17. gadsimtā.Ja mazliet pamīņāsimies ap Ezera vārtiem un cītīgi skatīsimies uz zemi, tad ir cerības ieraudzīt asfaltā iedzītas naglas galvu. Pēc tam jāierauga vēl otra, trešā un jāseko nagliņu veidotajam ceļam, kurš aizvedīs mūs pa Ausekļa ielu līdz pat vecpilsētai un Dobeles vārtiem. Pa Ausekļa ielu ir ļoti interesanti iet, jo Otrajā pasaules karā ielas apbūve netika iznīcināta, to veido galvenokārt pirmskara laikā celtas ēkas. Iela senākajās kartēs atrodama ar nosaukumu Marijas iela, kas veda gar nocietinājumiem no Ezera vārtiem uz Dobeles vārtiem. Pēc pilsētas vaļņu nojaukšanas 19. gadsimtā izveidojās Arsenāla iela. Pirmā pasaules kara laikā to pārdēvēja par Vaļņu ielu, ko latviski dēvēja par Valles ielu. 1940. gada 27. martā Marijas ielai pievienoja Vaļņu ielu un nosauca par Ausekļa ielu. Otrajā pasaules karā izpostīto ielas sākumu pie tirgus pagarināja līdz Driksas upei, pievienojot nelielu daļu no agrākā Jāņa Čakstes bulvāra.
Marija Urnežus
Kaut kur šeit, Ausekļa ielā, savu bērnību pavadījusi Latvijā mazāk zināmā gleznotāja, dzejniece un dziedātāja Marija Urnežus, dzimusi 1907. gadā kā Lamberga. Savās bērnības atmiņās viņa atceras, kā svētdienu rītos pa mājiņas logiem ielidojušas Sv.Trīsvienības baznīcas zvanu skaņas. Meitene pabeigusi Hercoga Pētera ģimnāziju un Tautas konservatorijas dziedāšanas klasi. Vēlāk strādājusi laikrakstā “Jelgavas Vārds”. Jau no 1926. gada laikrakstā publicējusi savus dzejoļus. Pirmā publikācija – romantiskie dzejoļi “Bakhantei” un “Noliedzēja”. Otra pasaules kara beigās emigrējusi uz Vāciju, kur izdevusi dzejoļu krājumu “Torņi liesmās”. Vēlāk izceļoja uz ASV, kur apmetās Bostonā, bija soliste un ērģelniece Sv.Cecīlijas baznīcā, kā arī strādāja par pārdevēju modes preču namā. ASV izdevusi dzejoļu krājumus “Plīvurs”, “Apskaidrība” un “Gaismas zieds”.
Maigas sniega zvaigznes
Vizēdamas krīt,
Domas mājās aiznes,
Sirdi sasildīt.
Sniegam sapņa liegums
Mežu baltumā.
Ieauž visu mirdzums
Mūža pasakā.
Viegla sirds un soļi,
Zvana tālumā…
Svešas zemes oļi
Jūtu, nespiež tā.
Acis atkal gaišas
Noskūpstījis prieks,
Mirdzot pāri kaisās
Seno dienu sniegs.
(M.Urnežus, krājums “Apskaidrība”)
Vecpilsētas ielas kvartāls
Jelgavas liktenis ir bijis sarežģīts, un vēstures pavērsieni to nav saudzējuši. Pilsēta visvairāk cieta Otrā pasaules kara laikā, kad tika iznīcināti vairāk nekā 90 procenti apbūves. Gandrīz pilnībā gāja bojā arī unikālā koka apbūve. Vecākā apbūves daļa, kas netika iznīcināta, saglabājusies Dobeles, Vecpilsētas un Jāņa Asara ielas krustojumā. Tā veidojusies 18. un 19. gadsimtā un ir Latvijas nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. No vecās Jelgavas saglabājies arī bruģa segums, par kuru ir īpašs stāsts. 18. gadsimtā ielas lietus laikā kļuva dubļainas un grūti izbrienamas, iedzīvotāji pie mājām izlika laipas, pa kurām pārvietoties. Hercogs izdeva pavēli sākt bruģēt ielas, bet pilsētā un tās apkārtnē trūka laukakmeņu. Tāpēc tika izdots rīkojums, ka zemniekiem, braucot uz Jelgavu, bija jāatved divi akmeņi bruģēšanai. Tā ielās sāka krāties akmeņi un bruģēšanai vairs nebija šķēršļu. 17. gadsimtā ap Jelgavu bija augsts valnis vai ūdens kanāls, tādēļ iebraukt un izkļūt no pilsētas varēja tikai pa vārtiem. Tagadējās Vecpilsētas ielas teritorijā atradušies vārti, pa kuriem varēja izbraukt uz Dobeli. Tagad šeit uzstādīti simboliski Dobeles vārti, kurus mākslinieks Ronalds Jaunzems veidojis no metāla senā pilsētas mūra veidolā, kur saglabājies viens akmens.
Laika rats
Bet pie Dobeles vārtiem nagliņu ceļš vēl nebeidzas, tas ved mūs tālāk pa Jāņa Asara ielu līdz pat vienam no jaunākajiem kultūrvides objektiem Jelgavā – “Laika ratam”. Tēlnieka Kārļa Īles interaktīvajā vides objektā “Laika rats 100” 14 metru rādiusā metālā attēloti desmit cilvēku silueti reālā augumā, kas simbolizē desmit mūsu valsts gadus, pie katra silueta lasāmi desmitgades nozīmīgākie notikumi. Silueti tur 100 akmeņus, kuri simbolizē Latvijas pastāvēšanas gadadienu, bet cilvēku tēli – visus tos, kas bijuši iesaistīti Latvijas veidošanā, tā uzsverot, ka valsti veido katrs no mums. Latvijai un arī Jelgavai šie 100 gadi nav bijuši viegli, akmeņi simbolizē šī laika svarīgumu un smagumu, ko tauta izlolojusi un iznesusi uz saviem pleciem. Starveida bruģējums laukumā, kurā atrodas Latvijas turētāji, simbolizē laika ratu, kas turpina ritēt tālāk cauri gadu desmitiem. Uz figūru plaknēm, kas vērstas uz apļa ārpusi, iegravēti attiecīgās desmitgades svarīgākie Jelgavas vēsturiskie notikumi Latvijas kontekstā.Paejot vēl uz priekšu, nonākam pie plāksnes, kura izvietota uz ēkas sienas un vēsta par projektu, kura laikā izveidots nagliņu ceļš. Tur izlasām, ka pilsētas vēsturiskā vaļņa simboliskā atjaunošana notikusi 2010. gadā, tātad jau 11 gadus jelgavnieki var izstaigāt seno Jēkaba laika pilsētas robežu, tādējādi apejot apkārt 17. gadsimta pilsētai, jo tur, kur nav nagliņu, daļēji robežu norāda Vaļņu iela. Šodien mazu Jelgavas gabaliņu esam iepazinuši. Bet, atgriežoties atpakaļ pilsētas centrā, atkarībā no izvēlētā maršruta varam uzmest aci vēl kādam objektam.
Dobeles iela
Ja atpakaļ iesiet pa Dobeles ielu, var uzmest skatu dažām ēkām šajā ielā. Ar interesantu vēsturi ir ēkas Dobeles ielā 41a, kur pirmās Latvijas brīvvalsts laikā atradusies Valsts lauksaimniecības vidusskola, un Dobeles ielā 43 – kādreiz Jelgavas Valsts arodu skola. Abas ēkas varētu būt būvētas 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā. Arodskolas jeb tagadējās Amatniecības vidusskolas ēkā sākotnēji atradās Aleksandra skola (no 1. līdz 4. klasei tajā mācījies Kārlis Ulmanis), kas bija četru klašu izglītības mācību iestāde. Pēc Pirmā pasaules kara un bermontiešu postījumiem tajā darbojās Skolotāju seminārs, kamēr Skolotāju institūta ēka Svētes ielā bija izpostīta. Krustojumā ar Mātera ielu veikals Dobeles ielā 22, ēka (celta 1940) – vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Tālāk vēl saglabājusies interesanta apbūve Dobeles ielā 30 (divstāvu ēka, 1910) un 32 (vienstāva ēka ar interesantu karnīzes balstu konstrukciju). Bet pie ugunsdzēsēju depo pirms kara bijusi slavenā Kroiča alus darītava. Interesanti, ka 1927. gadā trauksmi izziņoja nevis ar sirēnu, satraucot visu pilsētu, bet gan ar 93 elektriskajiem zvaniem visu ugunsdzēsēju dzīvokļos.
Laika vilciens
Ja mājup iesiet pa Lielo ielu, tad noteikti apciemojiet “Laika vilcienu” un Jelgavas alni. Pirms diviem gadiem Ozolskvērā atklāts tēlnieku Māra Gaiļa un Gundara Kozlovska veidotais vides objekts “Laika vilciens”. Dižozols, kas daudzus gadus bija skvēra simbols, koka skulptūru simpozijā “Otrā elpa” ieguvis jaunas aprises. Ozolskvēra apmeklētājus priecē teju septiņus metrus gara skulptūra, kas simboliski vēsta par to, ko ozols piedzīvojis savā vairāk nekā 250 gadu ilgajā mūžā. Uz sešiem laukakmeņiem izvietotās koka skulptūras priekšgalā ir lokomotīve, kas velk trīs stilizētus vagonus – Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas torni, kas simbolizē ticību, “Academia Petrina”, kas ir izglītības simbols, un Ādolfa Alunāna memoriālo māju, kas simbolizē kultūru. Savukārt koka stumbrā iestrādātas 14 atzīmes – katra no tām simbolizē kādu notikumu, ko sava mūža gaitā piedzīvojis Ozolskvēra dižozols, piemēram, pirmās augstskolas Latvijas teritorijā atvēršanu 1775. gadā, dzelzceļa līnijas Jelgava–Rīga atklāšanu 1868. gadā, Latvijā pirmās cukurfabrikas atklāšanu 1926. gadā un citus.
Alnis Ozolskvērā
2013. gada 30. septembrī Ozolskvērā sev mājvietu radis gandrīz sešus metrus augsts metāla alnis. Mākslinieku Ineses Valteres un Donāta Mockus veidotais alnis nocinkots un nokrāsots, iedvesmojoties no pilsētas ģerbonī esošā aļņa toņa – zeltaini brūnā krāsā ar perlamutra spīdumu, un tam galvā ir sudraba krāsas kronis, kāds attēlots vecajos pilsētas ģerboņos. Pirmais zināmais pilsētas ģerboņa attēls attiecināms uz 1576. gadu, un tas attēlo aļņa galvu. To savai rezidencei devis pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers. Pašam hercogam jau 1565. gadā Polijas karalis Sigismunds Augusts bija piešķīris ģerboni, kur Kurzemi simbolizēja lauva, bet Zemgali – alnis. No tā alnis “pārceļoja” uz Jelgavas pilsētas ģerboni. Metāla aļņa būvniecībā iztērēta tonna dažādu materiālu – metāls, stieņi, leņķi, armatūra, nerūsējošais tērauds. Ozolskvērs, kur izvietots alnis, savu nosaukumu ieguvis no kuplā ozola, kas atradās skvēra vidū.
