Firmas direktors bija nikns: jau vakar bija jābūt klāt treileram ar ūdenstornim paredzēto dzelzsbetona «kāju».
Firmas direktors bija nikns: jau vakar bija jābūt klāt treileram ar ūdenstornim paredzēto dzelzsbetona «kāju». Pulkstenis rādīja jau vienpadsmito rīta stundu, bet… Jā, beidzot! Aiz līkuma parādījās dzeltenais K–700 ar treileru, kam uzkrauta 38 tonnas smagā konstrukcija.
Mārtiņš, nolēcis zemē un aizcirtis lieljaudas vilcēja durtiņas, steidzās pie saniknotā priekšnieka, kas vien bargi noteica: «Runā!»
* * *
Ūdenstornim paredzēto dzelzsbetona milzeni treileram uzkrāva pusdeviņos no rīta. To vajadzēja cauri pusei Latvijas no rūpnīcas Vangažos nogādāt kādā Zemgales ciematā. Mārtiņš rēķināja, ka mājās nokļūs pēc stundām desmit. Viņš nekādā gadījumā nevēlējās nokavēt: šim notikumam – torņa «pēdas» atgādāšanai – par godu būvfirmas šefs bija solījis iekurināt pirti un atgādāt mučeli Tērvetes alus.
Viss ritēja gludi, lai gan diena bija tveicīga, traktora motora dārdoņa apdullinoša un vibrācija gandrīz neizturama. Mārtiņš jau bija ticis gandrīz vairs tikai stundas brauciena attālumā no mājām, kad, tieši acīs spīdošās saules apžilbināts, pašā ceļa malā ieraudzīja skaistu meiteni peldkostīmā. Viņa bija pacēlusi roku kā lūgdamās ceļabiedros.
Mārtiņš reaģēja momentāni. Kāja ietriecās bremžu pedālī, rokas sagrieza stūri, iekaucās bremžu diski, riteņu protektoriem uz asfalta atstājot treknas, melnas svītras. Puisis galanti atvēra durtiņas ceļmalas pusē, kur pa trepītēm jau kāpa pēkšņi uzradusies skaistule.
«Cik jauki, ka jūs apstājāties!» viņa nočivināja, degvielas un karstas dzelzs smārdam pa vidu uzvēdījusi parfīma aromātu. «Paldies. Re, vectētiņš jau nāk! Citādi viņam grūti staigāt, lai gan nav jau tālu ko iet.»
Pirms vilcēja vadītājs atguvās, meitene bija nozudusi, bet atvērtajās durvīs pateicīgus vārdus bubināja vecs večuks.
Savaldījies un zobus sakodis, Mārtiņš no jauna uzsāka gaitu. Vēl viņš nebija paspējis ieslēgt tiešo pārnesumu, kad vecītis, satvēris viņa roku, sauca:
«Rau, pie tā līkuma, dēls, apturi: pie reizes gotiņu pārsiešu!»
Mārtiņa kāja no jauna, šoreiz nāvīgā aizvainojumā, ietriecās pedālī… Dzelzsbetona masa triecās uz priekšu, traktors ar visu vezumu cauri alkšņiem nevaldāmi stūmās arvien tuvāk pārbiedētai govij. Vilcējs un 38 tonnas atstāja dziļu un platu sliedi…
To visu kā murgu, arī mokošo buksēšanu nakts garumā, Mārtiņš atkal no jauna atsauca atmiņā, stāvēdams saniknotā šefa priekšā.
«Ek, ja jūs zinātu, kādu sievieti es satiku!» viņš izmisīgi iesaucās.
