Raiņa iela ir viena no visvecākajām Jelgavas ielām. Tās aprises var atpazīt visos zināmajos, arī pašos senākajos, mūsu pilsētas plānos un kartēs (1652., 1702., 1836. g. u.c.).
Raiņa iela ir viena no visvecākajām Jelgavas ielām. Tās aprises var atpazīt visos zināmajos, arī pašos senākajos, mūsu pilsētas plānos un kartēs (1652., 1702., 1836. g. u.c.).
17. gadsimta vidū, kad valdīja Hercogs Jēkabs, Jelgavā bija 22 ielas. Raiņa ielu toreiz sauca par Nabagu grēcinieku ielu. 1648. gadā ap Jelgavu izveidoja tiem laikiem modernu nocietinājumu sistēmu. 1702. gadā J.Dēringa zīmētajā Jelgavas plānā varam izlasīt, ka tagadējās Raiņa ielas nosaukums ir Grēcinieku iela (Sünder Straße). Toreiz uz tās atradās tikai viens mūra nams – Sv.Jura katoļu baznīca (1702. gadā vispār bi-
ja tikai septiņas mūra ēkas, ieskaitot hercogu rezidenci – pili). 1702. gada plānā varam saskaitīt apmēram 20 gruntsgabalu abās ielas pusēs.
19. gadsimtā Raiņa ielas posmu no Pasta ielas līdz Filozofu ielai sauca par Zaļāsmuižas jeb Zaļo ielu (Grünhöfsche Straße), bet
20. gadsimta 30. gados šis pats ielas posms jau tika nosaukts dzejnieka Raiņa vārdā. Visilgāk veco nosaukumu saglabāja Annas iela (tagadējais Raiņa ielas posms no Pasta ielas līdz J.Čakstes bulvārim – Annen Straße). Annas iela tika pārdēvēta 1950. gada 11. jūlijā.
Senākās vēstures avotu ziņas par Zaļo un Annas ielu parādās no 17. gadsimta vidus. 1652. gadā mērnieks T.Krauss uzzīmēja pirmo droši zināmo pilsētas plānu. 1645. gadā Annas un Katoļu ielas stūrī tika uzcelta senākā katoļu baznīcas ēka Jelgavā. Zaļā iela un Annas iela atradās tuvu vecās Jelgavas dienvidrietumu un dienvidu robežām. Zaļā (Raiņa) iela sākās ar Mazajiem vārtiem – Kleine Porte (pavisam Jelgavas mūros bija četri vārti), pa kuriem varēja izkļūt ārā no Jelgavas aizsardzības sienām. Mūsdienās tajā vietā atrodas Filozofu, Tērvetes, Sarmas un Raiņa ielas krustpunkts.
Jelgavas nocietinājumu vaļņi stiepās uz ziemeļiem gar tagadējo Sakņudārza ielu, bet dienvidaustrumu un austrumu virzienā gāja pa abām Vaļņu ielām. Pilsētas mūri 19. gadsimta pirmajā trešdaļā (apm.1823. – 1825. g.) tika nojaukti. Vēl 18. gadsimta beigās daudzu Jelgavas nomnieku gruntsgabali gar Raiņa, Mātera, Vaļņu un Sudrabu Edžus ielu bija pārmitri, dubļaini, vietām pat atradās nelieli dīķi. Pakāpeniski šis rajons tika labiekārtots: ielas nobruģēja, lieko mitrumu novadīja (īpaši pēc kanalizācijas izbūves). Daudzi tur mitušie jelgavnieki savus gruntsgabalus pārvērta dārzos.
1850. gadā sāka veidot Paula dārzu (tagad Raiņa parks). 19. gadsimta vidū un 20. gadsimta pirmajā pusē arī Raiņa ielā sāka būvēt skaistus mūra namus. Īpaši izcēlās sabiedriskās ēkas un baznīcas. Raiņa ielā (tāpat kā cituviet vecajā Jelgavā) pārsvarā bija divu trīs stāvu celtnes gan no koka, gan no kalta akmens, gan no iecienītā pildrežģa konstrukcijas. 20. gadsimta pirmajā pusē par visreprezentablāko kļuva ielas posms no krustojuma ar Pasta ielu līdz J.Čakstes bulvārim.
1944. gada jūlijā un augustā tika sagrauta gandrīz visa vēsturiskā apbūve Raiņa ielā. Līdz mūsu dienām saglabājušās un restaurētas tikai četras arhitektoniski un vēsturiski ievērojamākās ēkas: Jelgavas Romas katoļu katedrāle, Jelgavas Sv.Simeona un Annas pareizticīgo katedrāle, Jelgavas Pasta ēka un nams Raiņa ielā 36 (kurā līdz 90. gadiem atradās krājkase, avīžu redakcijas, bibliotēka). Pārējās, vairāk nekā 90 procentu ēku, celtas pēc Otrā pasaules kara, pārsvarā 50. un 60. gados.
80. gados nojauca pēdējās koka arhitektūras celtnes Raiņa ielas galā pretī bērnu poliklīnikai un 9. veikalam. Nav arī saglabājies nams Zaļajā ielā 1, kurā 1891. gadā dzīvoja Jānis Pliekšāns (Rainis).
Varbūt kādam jelgavniekam ir saglabājušās liecības (attēli, fotogrāfijas) par šo ielas posmu (arī nama, kurā dzīvoja Rainis, fotogrāfija). Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja fondu un vēstures nodaļas speciālisti būtu ļoti pateicīgi par iespēju ar tām iepazīties.
Sagatavoja Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja (JVMM) speciālists, vēsturnieks Aldis Barševskis. Publikācijā izmantoti materiāli no J.Raiņa Literatūras un mākslas muzeja, JVMM un Jelgavas Zonālā valsts arhīva fondiem, kā arī JVMM speciālistu Marijas Kauperes un Andreja Dābola publikācijām.
