Todien no paša rīta kapāja aukstas lietus sīpas. Vienmuļi apnicīgajā ainavā iznira nepievilcīgais Ūziņu krustojums, pāris simtu metru padrupuša pelēka asfalta un noplukusi bijušās Jēkabnieku pienotavas ēka.
Todien no paša rīta kapāja aukstas lietus sīpas. Vienmuļi apnicīgajā ainavā iznira nepievilcīgais Ūziņu krustojums, pāris simtu metru padrupuša pelēka asfalta un noplukusi bijušās Jēkabnieku pienotavas ēka. Taču turpat pie tās īsi apcirptā mauriņā kā rūķu pasakā pie sudrabegles pieplacis mazs namiņš. Rudens puķu ieskauts, tas kā gaiša saliņa dzīves un rudens pelēcībā aicina ar vienkāršu uzrakstu: «Ūziņu bibliotēka».
Pagātnes siltā elpa
Namiņa saimniece jau trīsdesmit gadu ir Ligita Strazdiņa. Viņa dzimusi un uzaugusi Cēsu rajonā, Dzērbenē, pabeigusi lauksaimniecības skolu un kļuvusi par profesionālu biškopi, ko prakses laiks atvedis uz Naudītes pagastu Dobeles rajonā. Pēc tam Ūziņu toreizējā kolhozā «Pavasaris» bija vajadzīgs «bišu gans», un 1963. gada 1. aprīlī L.Strazdiņa sākusi tur strādāt, kādulaik veikdama arī kluba vadītājas pienākumus. Kad 1969. gadā izveidota bibliotēka, viņa kļuvusi par tās vadītāju.
Todien, kad ar fotoreportieri viesojāmies Ūziņos, viņa bija gan viesmīlīga, tomēr nevaļīga, jo bija paredzēta rudens ziedu izstāde, un pirmie vietējie puķkopji jau nāca pār slieksni no lietus, kā krāsainus mākonīšus nesdami dālijas un asteres, un gladiolas, un citas puķes. Sieviņas un arī onkulīši no tuvākās un ne tik tuvās apkārtnes nāca un nesa, nāca un nesa savu atvasaras prieku, līdz sāka pietrūkt vāzīšu, līdz lasītavas galdi, krēsli un pat grīda bija kļuvusi līdzīga puķu dobēm. Vairs nebija redzamas lasītavas laika zoba aizkostās mēbeles un trūcīgais iekārtojums.
Prātus, makus un māku kopā liekot
Ūziņi atrodas Zaļenieku pagastā, 23 kilometru attālumā no Jelgavas, tur, kur jau kopš mūsu ēras 3. gadsimta bija apmetušās baltu tautas un kur vēlāk ierīkotas seno zemgaļu apmetnes (to apliecina senie apbedījumi pie Būdniekiem un citi kapulauki). Gadsimtu gaitā mainījušies nosaukumi – tautasdziesmās savijas Zaļenieku un Ūziņu, Abgunstes un Jēkabnieku vārdi.
19. gadsimta otrajā pusē, iezīmējoties Latvijas iedzīvotāju pirmajai saimnieciskajai un garīgajai atmodai, gaišākajos novados veidojās latviešu biedrības. 1884. gadā Ūziņos tika nodibināta Savstarpējā uguns apdrošināšanas biedrība. Lai gan tikai 1890. gadā pamati likti Ūziņu Dziedāšanas biedrībai, koris šai vietā darbojies jau kopš 1882. gada. 1888. gadā tas piedalījies III Vispārējos dziedāšanas svētkos Rīgā. Pašos Ūziņos dziesmu svētki tika organizēti divas reizes (1928. un 1932. gadā), un to virsdiriģents bijis Jēkabs Mediņš.
Pirmās pakāpes pamatskola (ar četrām klasēm) darbojās no 1881. līdz pat 1975. gadam. Tās dibinātājs bija Roberts Vulfs. Mācības sākotnēji vadījuši tikai divi skolotāji. Skolas īpašumā ir harmonijs, ko savulaik Rīgā izvēlēties palīdzējis Jēkabs Mediņš kopā ar skolas kasieri Augustu Zakovicu. Tagad šis mūzikas instruments ir muzejā Jelgavā.
Ūziņu valsts muižas centrs atradās astoņus kilometrus no Jēkabnieku pagastnama. Līdz 1920. gadam to rentēja Jēkabs Straumanis. Pēc tam viņš kļuva par tās īpašnieku, bet daļa zemju iedalītas apkārtnes jaunsaimniecībām. Jau pirms Pirmā pasaules kara tie saimnieki, kas darbojās piensaimnieku sabiedrībā, salika kopā prātus un naudas makus, no Pukstu saimnieces Emīlijas Ceplītes iepirka zemi un uz tās uzbūvēja Jēkabnieku koppienotavu ar sarīkojumu zāli otrajā stāvā.
Būvi nosauca par Biedrības namu. Kopš tā laika pienotavā pieņēma pienu no plašas apkārtnes un ražoja augstas kvalitātes eksporta preci – sviestu un sieru, kas tika vairākkārt godalgots. Gatavo produkciju ar zirgu pajūgiem veda uz Jelgavu, bet no turienes – uz ārzemēm. Bēdīgi slavenais laupītājs Kaupēns, kas vairāk sirojis Tērvetes pusē, Ūziņu vezumiem neesot uzbrucis. Biedrības namā bijusi koppienotava, krājaizdevu sabiedrība, pasts, veikals. 1913. gadā atklāja sarīkojumu zāli. Vēl Ūziņos darbojušās vējdzirnavas, zāģētava. Saimnieciskā dzīve situsi augstu vilni.
Arī kultūras rosība neatpalika. Ilgus gadus Ūziņu ļaudis bijuši lieli dziedātāji un teātra spēlētāji, viņu dziedošo un citādi māksliniecisko garu uzturējis skolotājs Butāns. Starp citu, precīzs laiks, kad atklāts vietējais Biedrības nams, kļuvis zināms tikai pēc tam, kad, meliorācijai veļoties pār Būdnieku mājām, tām bojā ejot, tika izglābti un bibliotekārītei Ligitai nodoti dokumenti, kuru vidū bijuši arī Ūziņu un apkārtnes pagastu lauksaimniecības biedrības statūti un šāds uzaicinājums:
«Ūziņu biedrības svētku rīkotāju komiteja lūdz jūs pagodināt ar savu klātbūtni 10. un 11. decembrī š.g. Ūziņu Biedrības nama atklāšanu. Sestdien, 10. decembrī, no pulksten 5 vakarā atklāšanas akts: runas, apsveikumi, goda mielasts, kora dziesmas un veselīga sadzīve. Svētdien, 11. decembrī, no pulksten 7 vakarā Jāņa Akuratera komēdija «Kurzemē» un dejas pie labas mūzikas.»
To, ka uzaicinājums attiecināms uz 1913. gada decembri, bija nosakāms pēc kāda cita dokumenta, kas apzīmējis Biedrības nama 25 gadu jubileju.
Saindēšanās ar novadpētniecību
Strādājot par kluba vadītāju un bibliotekāri, Ligita Strazdiņa iepazinās ar farmakognosta farmācijas zinātņu doktora Eduarda Svirlovska atraitni. Palīdzot apkopot profesora personīgo arhīvu, daudzās fotogrāfijas un dažādos dokumentus, L.Strazdiņa it kā ielūkojās citā laikmetā, iepriekšējā gadsimta Ūziņu ļaužu dzīvē un notikumos, kas likās romantiskas senatnes apdvesti.
Viņas pašas skolas laika «papīri» neesot saglabājušies, bet, lūk, profesora Svirlovska, Ūziņu skolas vislabākā skolnieka, 1883. gadā izsniegtā liecība vēl mūsdienās runā par mācību norisi un skolēnu zināšanu vērtēšanas sistēmu. Ticības mācībā un vācu valodā E.Svirlovskim zināšanas bijušas «labas», reizināšanā un ģeogrāfijā – «puslīdzlabas», krievu valodā – «gandrīz labas». Nākamais profesors mācību laikā no 25. aprīļa līdz 22. oktobrim divas reizes «slavēts» un vienu reizi «smādēts»… Šie apzīmējumi pat pēc vairāk nekā simts gadiem skaidri un nepārprotami vēstī par zināšanu līmeni un raksturo tālaika skolēnu attieksmi pret saviem uzdevumiem.
Profesora E.Svirlovska atdusas vieta ir turpat puskilometru attālajos Ūziņu Priežu kapos. Staigājot pa kluso kapsētu, Ligita Srazdiņa vērojusi piemiņas uzrakstus, domājusi par uzvārdiem, vietu nosaukumiem, agrāko laiku Ūziņu ļaudīm.
Reiz, uzgājusi Meķu dzimtas kapus, viņa atminējās, ka Ūziņu Meķos kopš trīsdesmito gadu sākuma līdz mūža vakaram dzīvojis rakstnieks Pāvils Rozītis, kas tur arī sarakstījis grāmatu «Zemes prieks» – par Ūziņu ļaudīm un notikumiem. Gribēdama uzzināt kaut ko vairāk, bibliotekāre sākusi aptaujāt paziņas, meklējot papildu ziņas, adreses.
Tā arī sākusi sarakstīties ar literāta un grāmatas varoņu tuviniekiem. Bet jau drīz bijusi tik stipri «procesā iekšā», ka jaunu kontaktu, sendienu liecinieku meklēšana pārtapusi aizrautībā, kas aizņēma arvien vairāk laika. Sarakste ļāvusi iepazīt garīgi bagātus cilvēkus, kam saknes Ūziņos, nesusi daudz interesantu tikšanos. Arvien būs prātā tikšanās ar Pāvila Rozīša dēlu Viestardu, kas bija pie viņas atbraucis no Rīgas, atvezdams daudz vērtīgu materiālu. Tagad, kad viņa vairs nav dzīvo vidū, L.Strazdiņa turpina sarakstīties ar rakstnieka vedeklu Tamāru Rozīti. Kontaktu, vairāku Ūziņu dzimtu sakņu meklējumi arvien vairāk paplašināja bibliotekāres korespondentu loku.
Līdzīgi, kā tas ir jo daudzās Latvijas vietās, arī Ūziņos tika rīkoti kapusvētki. Tomēr lielākoties tuvinieki ieradās kapus apkopt vairākas dienas iepriekš, pašus svētkus īpaši nevērojot. Tas Ligitai Strazdiņai nešķita īsti labi, un viņa nodomāja, ka tieši kapusvētki varētu būt labs iegansts laiku pa laikam satikties visiem, kam pagātne vairāk vai mazāk saistīta ar Ūziņiem. Guvusi atbalstu savos vēstuļu draugos, viņa 1996. gadā sarīkoja kādreizējo Ūziņu iedzīvotāju pirmo salidojumu, ko pati gan dēvē par saietu. Tas kļuva par ievērojamu notikumu vietējā sabiedriskajā dzīvē, kas citādi, tā vien šķiet, bija vai pavisam apstājusies.
Tagad daudzi Ligitai raksta un zvana, jautā par nākamo saietu. Taču to rīkošana prasa spēkus un laiku. Iniciatore arī nevēlētos, lai saieti devalvētos par ikdienišķu tikšanos, tāpēc vienojusies, ka līdzīgi sarīkojumi notiks reizi trīs gados, tātad nākamreiz Ūziņos tuvi un tāli ciemiņi tiek gaidīti 2003. gada vasarā. Pastaigās pa kapsētu radās vispirms ideja par vietējo kapu apzināšanu, bet pēc tam – arī pati kapu kartotēka.
Tagad daudzi, pat pavisam sveši cilvēki, uzmeklē bibliotekāri, taujājot ziņas par piederīgajiem. Taču pati Ligita Strazdiņa apzinās, ka viņas kartotēka nav pilnīga, jo aptver tikai tos kapus, kas apzīmēti ar kādu piemiņas plāksni, uzrakstu. Ūziņu pagātne būtībā ir daudz bagātāka. Ūziņos ir meklējamas Aspazijas dzimtas īstās saknes: jau pieminētie Būdnieki ir dzejnieces vectēva dzimtās mājas. Tur dzīvojis un darbojies arī viņas brālēns Dāvids Freimanis.
Kad 1996. gadā Ligitas Strazdiņas savāktie materiāli jau sāka spraukties no kastu kastēm, talkā nāca viņas draudzenes, kooperatīvās sabiedrības «Pavasaris» grāmatvede un Vilces zemes ierīkotāja Daina Bērziņa. Abas palīdzēja pārrakstīt un noformēt Ligitas kārtotos dokumentus, arhīvus, biogrāfijas, fotoalbumus. Tā radās Ūziņu iedzīvotāju Triju Zvaigžņu ordeņa un Lāčplēša ordeņa kavalieru «galerija», represēto kartotēka, daudzās kultūras darbinieku biogrāfijas un albumi.
Pati Ligita Strazdiņa atzīst, ka ir gluži slima – kā narkomāne, kas, reiz saindējusies, nokļuvusi pastāvīgā pagātnes liecību meklēšanas atkarībā.
PBLA finansējums klusas nomales gaismai
Novadpētniecība kļuvusi par viņas dzīvesveidu un sirdsdarbu. Īpaši garos ziemas vakaros viņa nes mājās fotogrāfijas un dokumentus, kārto tos, izgriež, līmē… Bibliotēkas darba laikā – divās darbdienās – tas nav iespējams, jo sevišķi tāpēc, ka tad, kad ir jaunu grāmatu pievedums, to pa bezdrāts telefonu ātri uzzina visi Ūziņu iedzīvotāji, un tad jārēķina, kā tikt galā ar lasītāju rindām. Tagad vairs nav kā vecos laikos, kad viens otrs, grāmatas bibliotēkā paņēmis, tās dienām ilgi «marinēja», mēnešiem skaitīdamies parādniekos. Tagad grāmatas ir ļoti dārgas, var atļauties pirkt tikai pašas labākās, un tās arī ir ļoti pieprasītas. Ligita Strazdiņa ieviesusi kārtību, ka jaunākās ļauj paturēt vienās mājās ne ilgāk par nedēļu, jo arī citiem tās interesē. Un, tavu brīnumu, neviens nekavējas grāmatas atdot!
Par dzīves un grāmatu dārdzību bibliotekāre runā, tikai gari un grūti nopūtusies. Ja neskaita, ka žurnāliem un avīzēm administratīvais centrs – Zaļenieku pagasts – iedala 150 latu, grāmatu iegādei bibliotēkai paredzēts tikai 50 latu gadā. Un tas – apmēram 200 iedzīvotājiem, kuru vairums ir pensionāri un cilvēki, kas paši nevar atļauties pirkt grāmatas. L.Strazdiņa tāpēc iemanījusies dzīvot pieticīgi un taupīgi. Pati ziemās kurina mazo namiņu, pati ar jaunu drēbi pārvelk vecos, greizos krēslus, kas tādā veidā gatavi kalpot vēl vienu – nu jau kuro! – mūžu. Cilvēku nekad netrūkst: bibliotēka kļuvusi par tādu kā vietējo informācijas un kultūras dzīves centru, kur mēdz iegriezties gan patērzēt, gan pašķirstīt žurnālus, gan, kā nupat nesen, atnest savus ziedus un novērtēt tuvāku vai tālāku kaimiņu audzējumu, gan arī tikai, lai piezvanītu.
Lai arī Ligitas Strazdiņas saimniecība (tāpat kā darba alga) ir neliela, viņa sev prot sagādāt tik daudz interesanta darba, ka laika arvien pietrūkst, tāpēc ar pateicību tiek pieņemta vedeklas Līgas lielā un nesavtīgā palīdzība. Vispār esot kādas desmit domubiedrenes, kas palīdzot gan novadpētniecības materiālus apkopot, gan saietus, teātra izrādes un pat zaļumballes rīkot. Tagad Ligitu urdot doma par formālu apvienošanos tādā kā dāmu klubiņā…
Darāmā patiešām daudz: gan bibliotēkā, gan tās pagalmā, gan arī pašas mājas sētsvidū, kas grūti nošķirams no dārza. Taču strādāt ar priecīgu prātu un gaišu sirdi palīdzot cilvēku atbalsts. Bibliotēkai ir samērā daudz atsaucīgu ziedotāju, bet novadpētniecības darbā stimulu un jaunas iespējas paver nesen atzinīgi novērtētais Ligitas Strazdiņas projekts, ko viņa bija izstrādājusi un iesniegusi Pasaules Brīvo latviešu apvienībai (PBLA): viņai piešķirti 1500 ASV dolāri, kas rūpīgi uzturētajai, taču visai trūcīgajai bibliotēkai kā dzīvinoša injekcija nāk tieši laikā. Līdz šim ziedu, arī rokdarbu izstāžu dalībniekiem viņa arvien sarūpējusi kādu nelielu balvu par saviem personīgajiem līdzekļiem. Nu varēšot atļauties piepildīt viskārotāko sapni: iegādāties labu fotoaparātu, ar ko iemūžināt Ūziņu svarīgākos notikumus.
Starp citu, par iegūto finansējumu, par iedrosmināšanu piedalīties projektu konkursā šī gaismas pilnā sieviete pateicīga arī kādreizējam Ūziņu iedzīvotājam Hugo Miķelsonam, kas reiz strādājis Jēkabnieku pienotavā. Par iepazīšanos, draudzību ar viņu varētu būt atsevišķs stāsts, kas sākās ar to, ka netālās Lielplatones koris bija devies uzstāties uz Kanādu. Tur arī bijis priekšā vēl mūža vakarā aktīvais sabiedriskais darbinieks un žurnālists H.Miķelsons, kas izteicis vēlēšanos kādreiz paviesoties jaunības vietās Ūziņos. Pēc tam, 1996. gadā, viņš piedalījies Ligitas Strazdiņas rīkotajā pirmajā novadnieku saietā, un kopš tās reizes abi kļuvuši nešķirami vēstuļu draugi. Bibliotekāre saņēmusi no tālumnieka grāmatu sūtījumus un tādas vēstules, kurās katra frāze esot «kā prezidenta uzruna tautai»: tik svinīgi sirsnīga un nozīmīga. H.Miķelsons palīdzējis arī atrast kontaktus ar PBLA, motivēt projekta pieteikumu un sniedzis vēl citu praktisku atbalstu.
Iegūtais finansējums krietni palīdzēšot «ārstēt» novadpētniecības slimību: visa nauda līdz pēdējam centam tikšot izlietota bibliotēkas darba uzlabošanai un novadnieku piemiņas iemūžināšanai – Ūziņu gaišumam.
