«Agrāk uzskatīju – kad aiziešu pensijā, tad tikai gleznošu. Valdība laikam tā gluži nedomāja un iedeva tik mazu pensiju, ka ar to vien nevar iztikt,» stāsta šodienas vārdadienas gaviļniece Marianna Strautniece.
«Agrāk uzskatīju – kad aiziešu pensijā, tad tikai gleznošu. Valdība laikam tā gluži nedomāja un iedeva tik mazu pensiju, ka ar to vien nevar iztikt,» stāsta šodienas vārdadienas gaviļniece Marianna Strautniece.
Tā nu iznācis, ka «tikai gleznošu» vietā Mariannai sparīgi jānodarbojas ar lauksaimniecību, uzturot savas mājas «Zaļkalnus» Elejā, stādot, ravējot, kopjot lopus un rūpējoties, lai mājinieki visu gadu paēduši. Tā laiks paiet vienos darbos, un, no malas skatoties, šķiet, ka gleznošanai vieta noteikti nepaliek. Taču Zaļkalnu mājas sienas, ne centimetru brīvu neatstājot pat koridorā, ciemiņus gaida ar desmitiem gleznu. Un tas liecina – laiks Mariannas mīļākajai nodarbei tomēr tiek atrasts.
«Kad man bija personālizstāde, citi domāja, ka es to visu mūžu esmu gleznojusi, bet patiesībā vienā ziemā darbus sazīmēju,» stāsta māksliniece.
Arī jubilejas, ja tiek atzīmētas, tad visbiežāk kopā ar Tautas gleznošanas studijas dalībniekiem. Par viņiem Marianna saka: «Mēs esam kā viena ģimene – jubilejas kopā nosvinam, tāpat Ziemassvētkus un Jaungadu.»
Visbiežāk gan vārdadienas īpaši netiekot svinētas, bet par savu vārdu gaviļniece atzīst, ka labāk būtu vēlējusies kādu vienkāršāku, tomēr arī neapmierināta ar to viņa nav. Vārds dots pat ļoti interesanti – mamma gribējusi meitu saukt par Mariju, bet krustmāte pret to iebildusi, jo viņas vīram bijusi mīļākā ar tādu vārdu. Krustmāte vēlējusies vārdu Anna, tā nu atrasts kompromiss, meitu nosaucot par Mariannu.
«Gleznošana saista jau kopš bērnības. Man bija seši gadi, kad pirmoreiz redzēju kāda mākslinieka gleznas. Vēl tagad varētu raksturot to, kas visvairāk iepatikās, – ābeles ziedonī. Pēc tam biju kā saslimusi ar domu par zīmēšanu. Arī skolā vairāk laika pavadīju zīmējot nekā mācoties. Tiesa, zīmējumi nav saglabājušies, jo skolas biedrenēm tie ļoti patika – kā es kaut ko uzzīmēju, viņas to izlūdzās sev,» stāsta Marianna.
Par dzīvi gaviļniece nesūdzas, tikai smaidot salīdzina padomju laikus ar tagadējiem – toreiz nauda bijusi, bet veikalā tāpat neko nevarēja nopirkt, tagad otrādi – naudas nav, bet veikali pilni. Marianna pat stāsta, ka meitas kāzās gribējusi maizi izcept, bet nekas nav iznācis, jo nekur nevarējusi raugu nopirkt. Tā arī neesot to uzcepusi.
«Tā mēs dzīvojam… Nevar teikt, ka slikti, tikai laika par maz paliek, lai varētu gleznot. Tomēr ir labi, kā ir: ko ēst mums pietiek, kartupeļi ir, piens, krējums un sviests arī. Ja gribas gaļu, nokaujam kādu zosi. Bērniem un mazbērniem arī varam palīdzēt, bet gleznošana paliek ziemām,» tā, nesūdzoties par to, ka darba tik daudz, optimistiski saka māju saimniece un ved mūs rādīt vēl citās istabās izliktās gleznas.
