Strauji tuvojas apkures sezona, un, kā katru gadu, atkal pašvaldības saņem jaunus iesniegumus ar lūgumu atļaut atslēgties no centralizētās apkures sistēmas.
Strauji tuvojas apkures sezona, un, kā katru gadu, atkal pašvaldības saņem jaunus iesniegumus ar lūgumu atļaut atslēgties no centralizētās apkures sistēmas. Šķiet, tieši pēdējā laikā, kad daudzi Latvijas centralizētās siltumapgādes uzņēmumi ir sākuši atdot modernizācijai izlietotos kredītus, ir saasinājies dialogs starp šiem uzņēmumiem un atslēgties gribētājiem. Tajā iesaistījies arī Valsts cilvēktiesību birojs (VCB) ar paziņojumu, ka nav pieņemami uzspiestā kolektīvisma principi. VCB pat ir gatavs vērsties Satversmes tiesā ar lūgumu izvērtēt, cik pamatoti iedzīvotājiem un uzņēmējiem tiek liegts atteikties no uzņēmuma «Rīgas siltums» pakalpojumiem un pieslēgties alternatīvajai apkurei.
VCB ir atgādinājis, ka saskaņā ar Latvijas Civilprocesa kodeksu gan fiziskām, gan juridiskām personām ir tiesības vērsties tiesā ar sūdzību, ja tās uzskata, ka ar valsts pārvaldes vai pašvaldību institūciju vai amatpersonas rīcību (lēmumu) aizskartas tās tiesības. VCB pieļauj, ka pavisam tuvā nākotnē jau varēsim vērtēt pirmo precedentu, kad strīdā par tiesībām izvēlēties katram pieņemamāko apkures veidu savu vārdu būs teikusi arī tiesa.
Ne mazāk aktuāls šis jautājums ir arī daudziem Jelgavas Siltumtīklu (STU) klientiem, kas dažādu iemeslu dēļ vēlas ierīkot alternatīvo apkuri. Arī Jelgavā jau ilgāku laiku tiek lauzti šķēpi par to, vajadzētu vai nevajadzētu ļaut atslēgties no STU.
No vienas puses, rodas šaubas, vai Domei ir tiesības neļaut to darīt siltuma patērētājiem, kas pilnā mērā ir norēķinājušies par siltumu un spēj piedāvāt tehnoloģiskām prasībām atbilstošu projektu. Īpaši, ja dzīvoklis ir privatizēts un vairs nepieder pašvaldībai. To pašu var teikt arī par uzņēmumiem, kuriem bieži jātaupa katrs santīms un maksa par apkuri ir visai būtiska budžeta daļa. Aizliedzot ierīkot alternatīvo apkuri, Dome neattīsta uzņēmējdarbības vidi, tādējādi nepildot vienu no savām funkcijām.
No otras puses, ir iebildumi, ka, masveidā atslēdzoties no centralizētas apkures, tiek traucēta siltuma cirkulācija, ka daudzi, kas ir atteikušies no STU pakalpojumiem, neierīko nekādu apkuri un bieži parazitē uz kaimiņu dzīvokļu rēķina. Jelgavā svarīgākais, bet bieži skaļi nepateiktais apstāklis – ar katru atslēgšanos aizvien lielāka kredīta un procentu atdošanas nasta jānes atlikušajiem maksātājiem. Jelgavā, kā zināms, cītīgākie maksātāji ir pensionāri un mazturīgie, tā ka lielu daļu no parāda miljoniem, šķiet, vajadzēs segt tieši viņiem, jo atslēgt apkuri visbiežāk vēlas tieši turīgākie iedzīvotāji. Mazturīgie to īstenot nevar tādēļ, ka gāzes vai elektriskās apkures ierīkošana maksā naudu.
Nereti lielākais atslēgšanās izraisītājs ir pats STU, vairāku parādnieku dēļ pārtraucot apkuri visai mājai, arī godprātīgajiem maksātājiem. Atteikt viņiem atslēgties no centralizētās siltumapgādes sistēmas nav nekāda pamata. Katrā gadījumā ne Jelgavā, ne Rīgā par atteikuma vadmotīvu nedrīkst kalpot apsvērums, ka vienā gaišā dienā var aptrūkt, kā teiktu iepriekšējais premjers, maksātāju (kredītu atmaksātāju) kapacitātes.
Par to vajadzēja domāt, pirms tika pieņemts lēmums par kredīta ņemšanu. Nav jābūt Nostradamusam, lai iedomātos, ka monopolstāvoklim pilsētas apkurē nebūs ilgs mūžs. Ir skaidrs, ka STU maksātnespējas procesa risinājums nebūs viegls un bez potenciālo investoru līdzdalības kredīta un procentu atmaksāšanā – gandrīz neiespējams.
Situāciju var uzlabot parādnieku maksājumu līmeņa palielināšanās, kamēr vēl nav sākusies apkures sezona, kā arī STU administrācijas un pašvaldības aktīvāka vēršanās pret nemaksātajiem. Taču, paaugstinot tarifus, viņu skaits tikai palielināsies. Tātad augs arī subsidējamo skaits, kas pašreizējā situācijā, teiksim atklāti, nekādas cerības nevieš.
Jāatzīst, ka svarīgākais apstāklis, kādēļ iedzīvotāji vai uzņēmumi vēlas atslēgties no apkures, tomēr ir un paliek cena, kas STU piegādātajam centralizētajam siltumam Jelgavā ir augstāka nekā, ierīkojot, piemēram, gāzes apkuri. Tas nav loģiski, un iemesls tam ir tikai viens – jāatmaksā kredīti un procenti. Taču kredīta ņēmēju netālredzības dēļ nevajadzētu ciest iedzīvotājiem un uzņēmējiem.
