Mēs bijām saldummīļi. Par ievārījumu vārītāju, konditoru un konfekšu tirgotāju novērojumiem vēl pārliecinošāka ir statistika: 1990. gadā Latvijā vidēji viens iedzīvotājs patērēja 48 kilogramus cukura, bet Eiropā – tikai 32 kilogramus. Bijām.
Mēs bijām saldummīļi. Par ievārījumu vārītāju, konditoru un konfekšu tirgotāju novērojumiem vēl pārliecinošāka ir statistika: 1990. gadā Latvijā vidēji viens iedzīvotājs patērēja 48 kilogramus cukura, bet Eiropā – tikai 32 kilogramus. Bijām.
Mazāk vāra «zapti»
Tomēr svaigākā statistika dzīvi nerāda tik saldu. Pērn mājsaimniecībā saskaitītie nepilnie 20 kilogrami patēriņa uz vienu iedzīvotāju vairs neliekas tik eiropeiski. Statistiķi to skaidro ar mājsaimnieču atteikšanos no pašgatavotā ievārījuma. Vai tiešām tas un saldinātāju tabletītes spēj gandrīz divkārt samazināt cukura patēriņu? Vai arī retāk tiek dzīta kandža?
Skaidrs ir viens: cukura patēriņš ir tiktāl samazinājies, un cukura ražošana tiktāl palielinājusies, ka nu jau divus gadus Latvija pilnībā sevi nodrošina ar pašražoto biešu cukuru. Tāda ir arī ES politika – katrai dalībvalstij sevi ir jāapgādā ar pašaudzēto biešu cukuru. (Pierādījums tam ir Portugāle, kas iztika ar cukurniedru jēlcukura pārstrādi, bet pēc iestāšanās ES zemnieki tika iemācīti audzēt bietes, un tika uzcelta moderna cukurfabrika, no kuras pusi subsidēja ES.)
Tomēr Latvijā ir lieks cukurs par lētāku cenu, kas radījis 19 000 tonnu uzkrājumu un kas augustā piespiedis zemkopības ministru Ati Slakteri iepirkt to intervencē. Kas ir šis liekais cukurs jeb C cukurs, kas pa dažādiem ceļiem ienācis Latvijā?
Kas tiek fasēts paciņās?
Šā gada sākumā Saeimā tika pieņemti grozījumi Cukura likumā, kuru mērķis bija izskaust nezināmas izcelsmes cukuru. Maisos cukuru vairs nedrīkst pārdot. Kā viens no pasākumiem bija noteikums Latvijā ražoto cukuru pārdot tikai cukurfabriku fasējumā.
Emerita Buķele, SIA «Latvijas cukurs» ģenerāldirektore, pusgada laikā novērojusi jau divus veidus, kā šis likums netiek ievērots. «Pirmkārt, salīdzinot laboratoriju analīžu rezultātus, varu izteikt aizdomas, ka cukurfabriku fasējumā nav tikai Latvijas izcelsmes cukurs vien. Otrkārt, vairumtirdzniecības firma SIA «Lex – U» veselu gadu (!) pārdod Jēkabpils cukuru, kuram Unibanka kredīta atgūšanai noteica dempinga cenu. Gulbenē, Alūksnē, Valkā – mazumtirdzniecībā ir svešas izcelsmes cukurs. Ir pat Krievijā ražotā produkcija maisos, kaut gan oficiāli no turienes cukuru neimportējam. Tā ir vārgā vieta kontroles sistēmā.»
Kontrabandu negrib pierādīt
Laiku pa laikam dzirdētas Ekonomiskās policijas aktivitātes kontrabandas degvielas atklāšanā. Bet nav neviena kontrabandas cukura novēršanas gadījuma. Kaut gan pērn jūnijā tika atklāti trīs nelegāli cehi, kas importa cukuru fasēja cukurfabriku oriģināliesaiņojumā, un par tiem policijai ziņots. Vismaz divu iemeslu dēļ valstij jābūt vairāk ieinteresētai cukura lietā: pirmkārt, kontrabandas cukurs posta vietējo ražotāju, otrkārt, tas apdraud pašas valsts garantētos kredītus zemniekiem
Emerita Buķele: «Ar kontroli nodarbojas Zemkopības, Labklājības, Iekšlietu un Tieslietu ministrija. Zemkopības ministrijas laboratorija Andrejostā pārbauda produktus no lauka līdz noliktavai, bet viņiem nav tiesību dot slēdzienu. Tieslietu ministrija ar pārtiku nenodarbojas. Labklājības ministrijas Pārtikas centram ir labi aprīkotas laboratorijas, bet kāds ir analīžu rezultāts! Mēs iesniedzam aizdomīgā cukura paraugus, dārgi naudu samaksājam, un saņemam analīzes rezultātus: cinks tik procentu, pelni tik, sāls tik… Bet slēdziena, vai tas ir Latvijā ražots, nav. To var dot vienīgi Iekšlietu ministrijas laboratorija.»
Paralēli šai nespējai un negribēšanai cīnīties ar kontrabandas cukuru iezīmējas oficiālā politika uz cukura ražošanas samazināšanu un noieta tirgus piedāvāšanu Eiropai. Eiropas Komisijas lauksaimniecības ģenerāldirektorāta 1997. gada ziņojumā par Latvijas lauksaimniecību teikts, ka mūsu Zemkopības ministrija noteikusi cukura pašpatēriņu 60% apmērā no vajadzības. Tātad Zemkopības ministrija Latvijas dialogā ar Eiropu atklāti atkāpusies no līdzšinējiem ražošanas apjomiem un potencēm pilnībā nodrošināt savu valsti ar cukuru.
Liekais cukurs meklē noietu
ES un arī Latvijā cukurs no A kvotas ietvaros izaudzētām cukurbietēm paredzēts iekšējā tirgus piepildīšanai. B kvotas cukurs paredzēts garantētam eksportam ES valstīs (par to maksā 70% no intervences cenas). Savukārt pārprodukcijas radītais C kvotas jeb liekais cukurs, par kuru ražotājam samaksā smieklīgi maz, jārealizē ārpus ES robežām. Tieši tāds cukurs, ar ienākošo cenu ap 15 santīmiem par kilogramu, izkropļojis arī Latvijas cukura tirgu.
Tajā pašā laikā Latvijas pārstrādes rūpniecība pamatā izmanto importēto cukuru. Zemkopības ministrijas Analīzes un politikas nodaļas vadītāja vietniece Vineta Ķuze paskaidro, ka, «brīvā apgrozījumā cukuru praktiski nedod (ar atsevišķiem izņēmumiem), tādējādi nepieļaujot cukuru ievest valstī (jo tāpat jau veidojas tā uzkrājumi), bet pārstrādes vajadzībām uzņēmumi, protams, var iegūt licenci cukura ievešanai». Skaitļi pierāda, ka pārstrādes uzņēmumi vairāk cukura ieved nekā ar produktiem izved – 1999. gada bilance ir 10 tūkstošu tonnu cukura.
Legālais importa cukurs, bet visvairāk nelegālais liekais Eiropas cukurs par zemāku cenu apmierina patēriņu un mērdē vietējos cukura ražotājus.
Zemnieki paši var uzturēt valsti
Cukura ražotāju priekšstāve Emerita Buķele uzskata, ka «vismaz 70 tūkstošu tonnu gadā – tas ir ikgadējais cukura patēriņš Latvijā. 1999. gadā cukurbiešu pārstrādātāji saražoja 64 tūkstošus tonnu cukura, šogad atļauts saražot 60 tūkstošu, bet nu dzird runājam, ka Finansu ministrija grib vēl samazināt baltā cukuru ražošanas kvotu.»
Neliels ieskats valsts atbalsta vēsturē. «Bija laiks, kad maksāja gan par hektāriem, gan par tonnām,» skaidro Emerita Buķele. «Tad valsts veicināja importa tehnikas iegādi. 1997. gada martā Šķēles valdīšanas laikā Cukura ražošanas veicināšanas fondu likvidēja. Tagad atšķirībā no ES valstīm divus gadus nav tieša valsts atbalsta. Bija laiks, kad maksāja Ls 27 līdz 28 par tonnu saldo sakņu, tagad tikai Ls 20 līdz 21 par tonnu, bet zemnieki ir iemācījušies audzēt cukurbietes lētāk. To audzēšanas izmaksas zemniekiem nav lielas, tāpēc viņi neprotestē, kad cukurfabrikas šogad samazināja iepirkuma cenu trīs pozīcijās: samazināta pamatcena (18 Ls/t), palielināts bāzes cukura procents, samazinātas piemaksas par piegādi.»
Kamēr nozarē nav ilgtermiņa perspektīvas, tikmēr subsīdijām ir īslaicīga plākstera nozīme. Cukurbiešu audzēšana jau šodien ir konkurētspējīga Eiropā. Pašlaik mūsu pašu valsts, nevis ES, lejupslīdošo tendenci uzspiež nozarei, kurā ir gadiem ilgas iestrādes, pamatīgas investīcijas cukurbiešu tehnikā un cukurfabrikās.
Zemkopības ministrija ir izstrādājusi Cukura koncepciju, kuras izskatīšana valdībā tiek atlikta no nedēļas uz nedēļu. Tā pieņemšanas gadījumā labo līdz šim bremzējošo valsts cukura politiku un paredz ieviest akcīzes nodokli vietējam baltajam cukuram un importētajiem saldumiem, kas būtu pagaidu atspaids saldumu ražotājiem uz patērētāju rēķina, nevis Eiropas modeļa ieviešana cukura ražošanas subsidēšanā. Iekasēto nodokli izlietotu kompensācijās par cukuru, kuru izmanto pārstrādē. Akcīzes nodokļa likme paredzēta Ls 0,03 par kilogramu produkcijas kopš 2001. gada. Tātad cukurs veikalā paliks par trim santīmiem dārgāks, lai, piemēram, «Laimas» saldumi pasaulē kļūtu konkurētspējīgāki.
Eiropas cukurs tiek sargāts
ES pašražoto cukuru sargā, kaut arī tā izmaksas ir divreiz augstākas nekā cukurniedru cukuram un kaut arī tā saražo par trešdaļu vairāk nekā spēj notērēt. Eiropas cukuram piemēro garantētu cenu (intervences cenu), nosaka cukura ražošanas kvotas, izmaksā eksporta kompensācijas un paaugstina ievedmuitas nodokli importam.
Pasaules tirgus cena cukuram 1999. gadā bija zemākā pēdējos desmit gados – ap 12 santīmiem par kilogramu, bet ES noteiktā intervences cena – 34,7 santīmi par kilogramu. Eksporta kompensāciju lieto, lai segtu cenas starpību starp ES cukura un pasaules tirgus cenu. Tā kā par eksportam paredzēto cukuru maksā 60% no intervences cenas, tas nozīmē, ka ES no lauksaimniecības budžeta pērn piemaksāja ap 10 santīmu par katru eksportēto cukura kilogramu.
Šīs vasaras sausums Brazīlijā ir izraisījis cukura cenas divkārtēju palielināšanos – pašlaik tā ir 25 santīmi par kilogramu. Līdz ar to rodas iespējas eksportam kā Eiropas, tā arī Latvijā gaidāmajai labajai cukurbiešu ražai. Tomēr speciālisti spriež, ka tālākā nākotnē nedz ražošanā (cukurniedru audzēšana ir ilggadējs process), nedz pieprasījumā tik krasas izmaiņas nav gaidāmas – 2005. gadā baltajam cukuram pasaules tirgū cena būšot 14,5 santīmi kilogramā.
