Lūriņu ģimene no Kalnciema ceļa pieder pie loteriju dalībniekiem, kas tikuši pie laimīgās lozes un akciju sabiedrības «Spodrība» apavu krēma «Vici» loterijas noslēgumā ieguvuši automašīnu «Daewoo».
Lūriņu ģimene no Kalnciema ceļa pieder pie loteriju dalībniekiem, kas tikuši pie laimīgās lozes un akciju sabiedrības «Spodrība» apavu krēma «Vici» loterijas noslēgumā ieguvuši automašīnu «Daewoo». Pirmās izjūtas? Šķiet, vairāk nereālas, kad neticība dominē pār skaļi paustu prieku. Vislielākais prieks, protams, bijis bērniem – dēlam Artūram un meitai Gundegai, kas nosūtījusi loterijas vēstuli. Bet visemocionālāk priecīgo saviļņojumu laikam paudusi vecākā meita Ingūna pēc atgriešanās no Amerikas, kad laimests jau atradies mājās. Pārējie sākotnēji it kā mulsuši. Līdztekus priekam mākušas bažas, vai balva maz būs sasniedzama, ja pašiem vajadzēs nomaksāt nodokļus. Vienīgi pēc sarunām ar uzņēmuma pārstāvi un autosalonā saņemtajiem dokumentiem, kad ieguvums arī aptaustīts, pārņēmusi pārliecība, ka viss tik tiešām tā arī ir.
Lielo laimestu ādere
Pirmās izjūtas visvairāk interesējušas arī paziņas un kolēģus. Daudzi apgalvojuši, ka nu viņiem jāpiedalās visās loterijās pēc kārtas, ja reiz tikuši uz laimesta viļņa. Tas gan attieksmi pret loterijām nav mainījis, un Lūriņu ģimene galvu nav zaudējusi. Līdzdalības intensitāte loterijās nav sevišķi mainījusies. Mammu Solvitu vairāk vilina loterijas ar ceļojumiem, bet dēlam gribas riteni… Un kāpēc nepiedalīties izlozē, ja loterijas preces tiek pirktas arī ikdienā? Tā, meita šovasar «Herkulesa» loterijā laimējusi mugursomu. Vienīgi loterijas, kuru dalībniekiem ne presē, ne televīzijā, ne citā veidā netiek paziņoti rezultāti, kā savulaik «Avanti» saldējumam, Lūriņu ģimenē nav cieņā. Visvairāk šāda attieksme sarūgtina bērnus.
Savukārt ģimenes galva Aivars Lūriņš pirms lielā laimesta saņemšanas izskaitļojis, ka saime mīt gandrīz vai lielā laimesta āderes rajonā. Proti, vēl padomju gados mediķu ģimene no netālā Bērzu ceļa parastajā loterijā laimējusi tolaik ekskluzīvo automašīnu «Volga». Vēl pēc kāda laika cita ģimene no Kalnciema ceļa – automašīnu «Moskvič». Šogad kārta pienākusi Lūriņu ģimenei.
Kad ieinteresējusi balva
Par Māru Čanižu kolēģi teic, ka viņai ir ietrenēta acs uz žurnāla «Ieva» puķītēm. To nenoliedz arī pati Māra. Vienīgi puķītes viņa meklējot reizēs, kad ieinteresējusi piedāvātā balva. Tā viņa divas trīs reizes ar draugiem un kolēģiem mielojusies ar «Salas» kūkām 24 latu vērtībā, laimējusi elegantu «Ogres» trikotāžas kostīmu, zeķu izstrādājumu kārbu 12 latu vērtībā, bižutērijas komplektu. Kādu pusgadu Māra kaut ko laimējusi ik pa laikam. Pāris reižu kā anketas aizpildītāju viņu kopā ar draugiem uz kafejnīcu aicinājusi vilnas segu izplatītājfirma, kur kā suvenīri saņemts lācis un lietussargs. Tagad viņu pēc žurnāla «Mūsmājas» anketas aizpildīšanas gaidot pārsteigums no firmas «Bauer».
Preču loterijās galvenokārt piedaloties bērni. Māra neatsakoties arī no čeku loterijām Jelgavas veikalos. Taču tajās pagaidām nekas nav iegūts. Patlaban arī citu laimestu ziņā iestājies tāds kā pagurums.
Māra smej, ka laikam jau viņas iecienīto loteriju rīkotājiem uzvārds šķietot pārāk pazīstams. Plinti krūmos gan viņa nedomājot mest un joprojām turpinot iesaistīties loterijās, kas neprasa lielus ieguldījumus un pirkumus.
Ikdienas preču loterijas
Vecmāmiņa Ruta loteriju azartā iekritusi labi sen. Tiesa, savulaik pirkusi vienīgi PSRS Žurnālistu savienības loterijas biļetes. Tikusi pie fotoaparāta, dažiem pulksteņiem un arī brauciena uz Bulgāriju.
Tagad viņa piedaloties loterijās tām precēm, ko ģimene pirktu arī bez solītajiem laimestiem, jo nevar atļauties vai puspensiju loteriju mantās ieguldīt.
Taču tā īsti gan nav veicies, tikai šādi tādi nieki iegūti. Šovasar aizsūtījusi «Vegetas» paciņas un laimējusi virtuves dvieli un cimdus. Tā kā jauna gāzes plīts gājusi secen, pēc mazvērtīgā laimesta nav devusies – lai paliekot kā ieguldījums nākamajām loterijām. Bet vedeklas savulaik laimētais kokakolas lācītis esot gaužām skaists.
Kā lielāko krišanu azartā Ruta atceras cigarešu «Quatro» bloka iegādi, kaut smēķējusi citas cigaretes. Tik liels bijis mašīnas vilinājums. Loterija esot kā pārmaiņa vienmuļajā dzīvē, bet azartam pārlieku ļauties gan nevarot. Jāierobežo arī mazbērnu bezgalīgās vēlmes pirkt un piedalīties. Esot jāizrēķina, cik var atļauties loteriju precēm tērēt, un jāvienojas, kurās loterijās piedalīties, jo nu jau ejot par traku.
«Ziņas» dzirdēja arī par kādu jūrmalnieku, kas spēlējot, lai uzvarētu. Spēlējot tur, kur nevarot zaudēt. Pērkot pārtiku un sadzīves preces, loteriju nodarbei viņš pievērsies gadus trīs. Pastāvīgi «izmetot āķus» piecās sešās loterijās. Tas ļaujot ne vien pastāvīgi būt azartā, bet arī uzlabot materiālo stāvokli. Viņa vinnestu klāstā esot mašīna un televizors, daži ceļojumi, radio, fotoaparāts, neskaitot cepurītes, krekliņus un citus suvenīrus. Laimētājam netrūkstot arī domubiedru un skolēnu. Skolotāja knifus gan neklājoties izpaust, galvenais – nebūt pieticīgiem. Dzirdētais gan nešķiet pārliecinošs, bet – katram ir savs stāsts par loterijām un laimestiem.
