«Visādas saulespuķes ir redzētas – lielas un mazas, taisnas un līkas, galvām lielām kā dzirnakmens un mazām kā bērna plauksta –, bet šitādas nudien skatām pirmoreiz,» pa telefonu stāsta Regīna Podāne un aicina aplūkot.
«Visādas saulespuķes ir redzētas – lielas un mazas, taisnas un līkas, galvām lielām kā dzirnakmens un mazām kā bērna plauksta –, bet šitādas nudien skatām pirmoreiz,» pa telefonu stāsta Regīna Podāne un aicina aplūkot.
Tīsu māja atrodas Elejas – Dobeles šosejas pašā maliņā, tādēļ Regīnas kundzes dzīvesbiedrs Kārlis Oliņš, ieraudzījis gaidītos milzeņpuķu apbrīnotājus, vispirms pāris reižu apgriež atslēgu durvīs un tikai tad sper soli pretim un stiepj roku sveicienam. «Nāciet nu, te tās puķes aug!» viņš, pavēris vārtiņus, vedina dārzā. Bet patiesībā nekāda speciāla rādīšana nav vajadzīga, jo vesels pulks saulespuķu izaugušas augstu virs žoga un ķiršiem. Uzreiz nāk prātā bērnībā dzirdētā rinda laikam no Anša Līventāla dzejoļa: «Kaza kāpa debesīs Dievam sūdzēt…» Te nu kazai būtu īstās trepes…
Saulespuķu audzētājs stāsta, ka sēklas saņēmis kā piedevu lopbarības biešu sēklu tūtā, ko iedevis draugs. Nu kad aug, lai aug! Bet, kad kaimiņš atnesis mājās «Lauku Avīzi», kur kāds saimnieks lielījies, ka viņam tās puķes četru metru un 20 centimetru garumā uzstiepušās, tad abi ar kundzi Regīnu sarunājuši, ka nu ir īstā reize saukt žurnālistus, lai visi uzzina, ka rekords tomēr pieder viņiem – pati dižākā saulespuķe ir 4,90 metru gara, vienai pie galotnes var saskaitīt 13 galviņu!
Patiesībā jau Kārlis nemaz nelielās, jo neba nu dēļ tādiem vien augstumiem galvu gāzis atpakaļ. Četrdesmit gadu viņš nostrādājis mežos par koku gāzēju. Un tad, kokus lūkojot, vairāk ar atgāztu galvu vajadzējis staigāt nekā zem kājām skatīties.
«Iesākumā zāģēju ar dažādiem krievu zāģiem – «Taiga», «Ural», «Družba». Vēlāk, kad pie mums atnāca «Husqarna», tad jau varēja par darbu priecāties,» stāsta mežstrādnieks. Mežs viņam «tā iegājis sirdī», ka arī tagad, jau būdams pensionārs, viņš nevar iedomāties dienu bez tā. Laikam jau tāpēc pirms gadiem piecpadsmit dzīvošanai izvēlēts dzīvoklis tieši šajā, tolaik Vilces mežniecības mežmalas mājā, kur Regīnai un Kārlim ir vēl trīs kaimiņu ģimenes. Tēvs Kārlim bijis dzelzceļnieks, dzīvojuši resoram piederošā mājā, tādēļ nekādu mantotu īpašumu viņam nav. Taču Kārlim pietiek ar to, kas ir. Bērni lieli, savās gaitās. Mazbērni sabrauc vasarā, kā Kārlis smej, «lai kaut ko te apgāztu». Bet viņš – pa mežu. Ogās, sēnēs vai tāpat vien, ar priedēm, eglēm, bērziem sasveicināties. «Tad jau laikam zināt, kur katra baravika dīgst?» pajautāju. «Zinu gan, ir kur baraviku, ir kur gailenes meklēt, kur meža zemenes un avenes aug. Mežs ir manas otrās mājas,» Kārlis atbild nopietni. Abi ar Regīnu ir pensionāri, un tad no svara viss, ko bez naudas iztikšanai klāt var dabūt. Nelielajā dārzā izaug kartupeļi un visādi dārzeņi, kūtiņā olas sadēj vistas, savu reizi galdā tiek arī truša cepetis. «Iztikt varam itin labi,» saka Kārlis, «ar pilsētas pensionāru, kam tikai pliks bruģis, salīdzināt nevar. Tikai viens gan – kamēr pilsētnieks romānu lasa un televizoru skatās, mēs strādājam. Sūri, grūti strādājam.» Arī nupat runājoties, Kārļa rokas lāgā negrib mierā stāvēt – viņš liecas pie burkānu dobes, kur daža trekna nezāle pirms pašām rudens salnām sazēlusi. Bet tikmēr kokā līdzās saulespuķēm iečiepstas kāds spārnainis. «Zīlītes un zvirbuļi nāk pusdienās, tiem tās sēkliņas garšo,» Kārlis rāda uz jau pustukšajām ziedu galviņām. Bet vismaz kādu ienākušos sēkliņu Kārlis un Regīna noteikti pietaupīs nākamajam pavasarim – lai ir ko atkal galvu augšā celt, saulītē lūkoties.
