Zaļenieku pagasta Vilciņu saimnieks Vladislavs Burmistrs šogad savā saimniecībā uzstādījis ventilējamo graudu torni – pirmo šāda veida iekārtu Latvijā.
Zaļenieku pagasta Vilciņu saimnieks Vladislavs Burmistrs šogad savā saimniecībā uzstādījis ventilējamo graudu torni – pirmo šāda veida iekārtu Latvijā. Saimnieks uzskata, ka tas kopā ar graudu kalti ir jaunas sistēmas sākums un reāls ceļš zemniekam – lielražotājam.
Burmistri saimniekot sākuši 1992. gadā klajā vietā, lauka vidū, 74 hektāros Vilciņu saimnieces Rutas mantotās zemes. Astoņos gados Burmistru ģimenes zemnieku saimniecība «Vilciņi» ievērojami paplašinājusies un tagad apsaimnieko jau 600 hektāru. Zeme ir gan pirkta klāt, gan nomāta, un šogad vien iegādāts vairāk nekā 70 hektāru. Tagad 360 hektāros tīrumu aug kvieši, 65 atvēlēti rapsim, bet pārējā platība – cukurbietēm.
Pretēji pareģotajam – neizputēja vis!
Ne viens vien jelgavnieks vēl atceras pazīstamo televizoru meistaru Vladislavu Burmistru, bet diezin vai daudzi zina, ka viņš ir kļuvis par vienu no lielākajiem un veiksmīgākajiem rajona zemniekiem. Tikai patiesa mīlestība uz zemi un darboties griba lika viņam atstāt 26 gadus darīto pilsētnieka darbu un dibināt savu saimniecību. Bet sākums nebija viegls un panākumi ir vienīgi smaga darba rezultāts. «Kā mēs apskaudām Breša zemniekus! Domājām – kaut mums būtu kaut daļiņa no viņiem piešķirtās tehnikas, būvmateriāliem, kredītiem,» atceras Vladislavs.
Kaimiņi sākumā jaunos iemītniekus uzņēmuši ar neizpratni, pareģodami: «Jūs, tur tai kalnā izputēsiet…» Bet kur tagad ir daudzi Breša zemnieki? Dažiem viegli iegūtās tehnikas kalni rūsē sētmalē, lopi izkauti, zeme nekopta, cits līdz mielēm izjutis bankrota rūgtumu un ūtrupes āmura klaudzēšanu. Taču, spītējot vējiem, kuriem mežu un birzīšu ielokā ir gana, kur ieskrieties, un arī mežu iemītniekiem, kas iesākumā nereti viesojušies tupeņu laukā, Vilciņu sēta zeļ un plaukst. Saimnieks uzskata – tas tāpēc, ka viņi neieslīga Breša zemnieku pašapmierinātībā, bet paši saviem spēkiem gādāja tehniku, būvēja ēkas un iekopa laukus. Viņš domā, ka veiksmes pamatā ir saimniekošanas sākumā gūtā atziņa: ar mazām zemes platībām nekas neiznāks.
Lai dzirnavnieki nesūtītu atpakaļ
Domājot par nākotni, saimniekošanas efektivitāti un mazāku atkarību no dzirnavniekiem, jau pagājušogad Burmistri firmas «Agrolīzings» izsolē iegādājās nepārtrauktas darbības «MEPU» graudu kalti. Pērn tā vēl netika iedarbināta, bet šogad, uzstādot Polijā ražotu graudu ventilējamo bunkuru, radīts sākums graudu pirmapstrādes sistēmai, kas arvien tiks uzlabota un papildināta. «Ja nebūtu kaltes un torņa – šā gada lietainajā vasarā klātos grūtāk. Graudus nebūtu kur realizēt, jo dzirnavnieki, aizbildinoties ar mitro laiku, tos nespēj un negrib pārstrādāt, turklāt, izmantojot situāciju, vēl «nosit» cenas,» spriež Vilciņu saimnieks. Taču tas nenozīmē, ka savu sistēmu viņš iesaka ieviest visiem zemniekiem. Ekonomiski izdevīgi tas būtu tikai tiem, kas apsaimnieko vairāk nekā 100 hektāru zemes. Pašlaik 800 tonnu Vilciņos nokulto graudu glabājas angārā, bet 100 tonnu no tā jau izvests. Pavisam sezonā caur kalti izgājis 1000 tonnu graudu un rapša. Torņa ietilpība ir 135 kubikmetri jeb 100 tonnu, tas iegādāts Lielvārdes firmā «Preiss» par 3600 latiem. Tā kā Latvijā tas ir pirmais nopirktais šāda veida agregāts, to uzstādīt ieradušies speciālisti no Polijas un darbu padarījuši sešās stundās.
Pašlaik tornī glabājas rapsis. Tas ceļos uz kooperatīvās sabiedrības «Latraps» kalti Dobeles rajona Krimūnās, bet pēc tam attīrīts un izkults – ar kuģi uz ārzemēm. Rapsi vest uz Liepājas Eļļas ekstrakcijas rūpnīcu neesot izdevīgi, jo 200 kilometru tālais ceļš «apēdot» lielu daļu ienākumu. Daļu rapša ar deviņu un desmit procentu mitrumu izkaltē tepat Vilciņos, bet, to nododot, mitrums nedrīkst pārsniegt astoņus procentus, turklāt kooperatīvam jānodrošina lielu rapša partiju – ap 1500 tonnu – piegāde.
Graudus Vladislavs Burmistrs realizē Dobeles un Daugavpils dzirnavniekiem, vēl arī firmai «Zelta kukulītis». Viņu sarūgtina tas, ka daļu pārtikas kviešu šogad iznāca nodot lopbarībā, un tajā vainojamas ne tikai lietavas, bet arī šķirne ‘Pamjati Fedina’, kuras graudi sākuši dīgt. Līdz ar to krišanas skaitlis ir zem 200, un labības pieņēmēju spriedums bargs – tikai lopbarībai. Zemnieks par to ir neizpratnē, jo lauksaimniecības izstādē Vecaucē no Stendes maizes cepējiem viņš dzirdējis, ka maizīte, kas cepta no graudiem ar krišanas skaitli no 150 līdz 170, neatšķiroties no tās, kurai izmantoti graudi ar krišanas skaitli 200. «Acīmredzot dzirnavnieki to mākslīgi pacēluši, lai nebūtu mums tik daudz jāmaksā,» viņš prāto un piebilst, ka produkcijas pieņemšanā galvenā persona ir laborants. Ja visādi citādi jaukajai meitenei neiepatiksies zemnieka deguns vai, Dievs pasarg’, pretī runāšana, no zemākiem kvalitātes rādītājiem un dažāda veida piemaisījumiem neizbēgt. Un vairs nelīdzēs arī zvanīšana uzņēmuma vadītājam.
Taču jaunais tornis, kurā graudus dzesē un mazliet arī kaltē, Burmistram ļauj justies neatkarīgākam – tajā labību var glabāt, cik ilgi vēlas, un ar pārmitru vedumu no dzirnavnieka atpakaļ nav jāgriežas. Bunkurā var pildīt kviešus, kuru mitrums ir 22 procenti. Lai tas jūtami samazinātos, visas 24 stundas diennaktī intensīvi jākaltē aptuveni divas nedēļas. Izdevīgāk ir mitrus graudus turēt glabāšanas režīmā.
Saimnieks nākamgad plāno iegādāties vairākus torņus un lielāku kalti, jo lopbarības un sēklas graudu uzglabāšanai īstas vietas pagaidām nav. Tie, ar plēvēm sasegti, atrodas pagalmā un labi, ka pašlaik lauciniekus vēl saulīte lutina. Vajadzētu arī vienu angāru graudu glabāšanai, kam, ja to pērk lietotu, ir izdevīga cena. Bet tam ir arī savi trūkumi – nevar atsevišķi nodalīt dažādu šķirņu un kvalitātes graudus. Saimniecībai ir sava graudu kodināšanas mašīna, ko laiž arī peļņā. Bet vienam no diviem graudu kombainiem «Jeņisej» jau parakstīts spriedums – nākamgad jāiztiek bez tā, jo šovasar lielāko labības daļu – 400 hektāru – nokūlis «John Deere». Jādomā arī par traktoru parka palielināšanu, jo ar vienu «džonīti» jau esot par maz. Jāpiebilst, ka vecākiem saimniekot palīdz arī dēls Arnis, kas Latvijas Lauksaimniecības universitātē izmācījies par agronomu.
Sēj bez aršanas un bietes lieki nemuļļā
Šogad pirmo reizi Vilciņos ziemas kvieši iesēti pēc bezaršanas tehnoloģijas – izmantojot «Kverneland» rugaines lobītāju un kompaktoru. Saimnieks spriež, ka tas radīs ievērojamu degvielas ekonomiju, taču, kā būs ar ražas pieaugumu, nevar zināt, jo citu zemnieku pieredze liecinot, ka tas neesot jūtams.
Arī cukurbiešu novākšanā Burmistri šogad grib izmēģināt ko jaunu – tās nevadāt krustām šķērsām pa visu lauku, bet kraut kaudzēs ceļa malā. Talkā tiks aicināts kaimiņu pagasta lielākais saldo sakņu audzētājs Arnis Kancers ar iekrāvēju. Vilciņu saimniekam saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar Jelgavas Cukurfabriku, bietes jāpiegādā, sākot ar 20. septembri. Viņš tās vedīs nevis pamazām, bet visas uzreiz. Zemnieks ir sašutis par biešu vākšanas laikā sabojātajiem un tādēļ ļoti bīstamajiem Latvijas ceļiem. Viņš domā, ka valdībai ar likumu vajadzētu aizliegt turpināt to muļļāšanu ar dubļainu tehniku. Kaudzes lauku ceļu malās un ceļu tuvumā ir viens no šīs problēmas risinājumiem.
Izrādās, ka Vladislavs Burmistrs ir viens no tiem lielsaimniekiem un Jelgavas Cukurfabrikas akcionāriem, kas savas akcijas ieķīlājis angļu firmas «MAN» meitas uzņēmumam «Baltic Sugar Company» un ir pārliecināts, ka šoruden spēs tās atgūt. Bet ja ne, neesot liela bēda, jo viņš spriež tā: «Lai gan skaitās, ka akciju kontrolpakete pieder zemniekiem, faktiski viņiem nav nekādas teikšanas. Akcijas ieķīlāt piedāvā arī firma «LEX –U», bet par šo uzņēmumu es neko nezinu. «MAN» Latvijas tirgū ir jau astoto gadu, un, tikai pateicoties tam, zemnieki šogad saņēma naudu par pērnajām cukurbietēm». Vīram piekrīt arī saimniece, uzsverot, ka dividendes kā akcionāri viņi saņēmuši tikai vienu reizi. Tagad vismaz nauda ir apritē, tā strādā, un, ja vien angļi, dāņi vai citi ārzemnieki, kļuvuši par cukura tirgus noteicējiem, neizlems, ka Latvijā pārstrādei jāieved jēlcukurs, turpinās vairot Zemgales saimnieku turību.
