Laikā, kad tikko bija iesākta zemes reforma, daudzu galvās valdīja līksmas vēlmes un plāni atgūt reiz zaudētos īpašumus, atgriezties savā vēsturiskajā «stūrītī zemes».
Laikā, kad tikko bija iesākta zemes reforma, daudzu galvās valdīja līksmas vēlmes un plāni atgūt reiz zaudētos īpašumus, atgriezties savā vēsturiskajā «stūrītī zemes». Nebija ne īstas skaidrības, ko vēlāk ar atgūto darīt, ne arī īstas reglamentējošas likumdošanas. To vidū, kas reizē ar atmodu kļuva par lielākiem vai mazākiem zemes īpašniekiem, bija dažādi cilvēki. Arī tādi, kam nekas nebūtu bijis pretī kā no gaisa uzkritušos hektārus pārvērst čaukstošā un skanošā naudā.
Turpmākajos gados atjaunotās Latvijas likumi attīstījās, paplašinot iespējas pirkt un pārdot zemi. Arī ārzemju firmām. Latvijas lauku ļaudis arvien vairāk nogrupējās tādos, kas uzskata tēvu zemi par bērniem un mazbērniem atstājamu vērtību, un tādos, kas faktiski būtu ar mieru par grašiem atdot daļu mūsu valsts pašas lielākās vērtības – zemi, teritoriju, to, kas ir nekustams.
Noslēpumainības aizdomīgā ēna
Jā, elpo un dzīvo, izrādās, arī tas, kas citādi šķiet nekustīgs, pareizāk – nekustams: zeme, zemes īpašuma tirgus. Diemžēl nereti ir grūti gūt skaidru atbildi, cik tieši daudz zemes attiecīgajā pašvaldībā pārdots ārzemju firmām. Lai gan likums paredz rūpīgi apsvērt ik zemes pēdas pārdošanas lietderību, tā vietā, lai spriedēji un lēmēji būtu visi pašvaldības (pagasta) padomes locekļi, nereti pārdošanas aktam svētību dod vienpersoniski tikai padomes priekšsēdis. Viņu šādos gadījumos vada gan visumā pozitīvs, tomēr mirkļa aprēķins – gūt kaut ne visai lielus, tomēr stabilus ieņēmumus pagasta trūcīgajā budžetā, kam citur ielāpus dabūt grūti.
Rajonu padomju vadošo darbinieku līmenī vispār nav skaidra priekšstata par to, cik pašu teritorijā zemes pieder vietējiem iedzīvotājiem un cik – ārzemju firmām. Tas šo padomju vadītājiem un ierēdņiem nešķiet nozīmīgi un interesanti. «No mums tādi pārskati netiek prasīti,» «Ziņām» atteica kādas rajona padomes izpilddirektors. Strupi un lietišķi.
Savukārt tā paša rajona Zemesgrāmatu nodaļas vadoša tiesnese atbildēja, ka neesot tiesīga izpaust ziņas par noslēgtajiem darījumiem zemes tirgū ar ārvalstu juridiskajām personām. Līdzīgu atbildi «Ziņas» guva Centrālajā zemes komisijā: kundze tālruņu līnijas Rīgas galā bija izbrīnīta par laikraksta interesi, jo tādas ziņas «tāpat vien ne no šā, ne no tā» netiekot paustas.
Kas lai zina šādas noslēpumainības iemeslus!? Ja ļoti gribētos, nepieciešamo informāciju, domājams, varētu sniegt Valsts zemes dienests, diemžēl divu dienu laikā nebija sazvanāma neviena šā dienesta kompetentā persona Rīgā, bet «nekompetenta darbiniece» ieteica vērsties tieši Tieslietu ministrijas Zemesgrāmatu departamentā. Tur beidzot bez garām atrunām informāciju sniedza, taču…
Gandrīz trīsdesmit lappušu biezajā sarakstā bija tikai ziņu apkopojums par 2000. gada pirmajā pusgadā veiktajiem darījumiem, kuru rezultātā nekustamo īpašumu guvušas «Ziņas» interesējošās personas, diemžēl summāru datu par pārdotajām platībām un pirkumu kopējo summu ārzemju firmām nebija un nevarot būt, jo arī šī instance tikai fiksē noslēgtos darījumus, bet tos neapkopo un neanalizē. Tā, lūk.
Kaut par puscenu, par sviestmaizi
Atlika skatīties bezgala garajās skaitļu ailēs un trūcīgus secinājumus izdarīt pašam. Viens no tiem liecina, ka visaktīvākais zemes tirgus šā gada pirmajā pusē bijis Cēsu rajona Vaives pagastā, arī Talsu un Dobeles rajonā. Pavisam Dobeles rajonā sešos mēnešos noslēgti darījumi par vairāk nekā 200 hektāriem, bet Vaives pagastā šajā laikā jauni saimnieki tikuši pie gandrīz 700 hektāriem zemes.
Pārdomas vieš noslēgto darījumu vērtība. Zemgalē, tai skaitā Dobeles rajonā, darījumu līgumi slēgti par summām, kas tuvas zemes kadastrālajai vērtībai, bet Cēsu pusē lielas platības nereti pārdotas praktiski par puscenu un pat lētāk (piemēram, 23 ha zemes īpašums, kura kadstrālā vērtība ir 7187 lati, pārdots par 3000 latiem, bet kadastrāli 29218 latu vērtie 13 hektāri jaunam īpašniekam izmaksājuši tikai 5000 latu).
Talsu pusē, piemēram, ar
SIA «Rude» starpniecību aktīvi «uzdarbojas» Zviedrijas firmas, tiešām lielas summas ieguldot zemes īpašumu sakārtošanā un arī jaunu darba vietu radīšanā (darbā «vervējot» jaunus puišus pat no patālās, bet bezdarba māktās Dundagas), bet Zemgalē kopš deviņdesmito gadu sākuma varam «lepoties» ar kanādiešu «Canadian Agra» pieredzi un paņēmieniem zemes apsaimniekošanā. Bet šis tiešām ir uzskatāms apliecinājums tam, ka vietējie zemkopji strādā sev, savai nākotnei, Latvijai: netālās «Tērvetes» lauki gan labāk tiek apstrādāti, gan ražas lielākas, vienlaikus labāk tiek saglabāta zemes ražība. Kanādieši netiek līdzi, lai gan šurp nāca ar solījumiem pamācīt vietējos «nejēgas».
Kā sacīja pazīstamā deputāte, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijas priekšsēdētāja Anna Seile, rodas bažas, ka, ārzemniekiem iepērkot lielas platības, viņiem ne tik daudz rūp attīstīt mūsu valsts lauksaimniecisko ražošanu, bet gan bīstamā vēlme veidot tādu kā platformu savas un savā valstī ražotās produkcijas iefiltrēšanai.
Paviršība vai politisks gājiens?
Latvijā likums «Par zemes privatizāciju lauku apvidos» noteic, ka ārvalstu uzņēmējsabiedrības, ja to pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder juridiskajām vai fiziskajām personām no valstīm, ar kurām Latvijas Republika noslēgusi starptautiskus līgumus par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību, ir tiesīgas Latvijā iegādāties zemi bez jebkādiem ierobežojumiem. Arī tādu valstu firmas un personas, kurām ar Latviju nav noslēgti minētie līgumi, zemi faktiski iegādāties drīkst, taču šajā gadījumā darbojas virkne stingru ierobežojumu.
Būtībā sacītais galvenos vilcienos nozīmē, ka zemi Latvijā bez ierobežojumiem var pirkt Eiropas Savienības, ASV un Kanādas attiecīgās (likumā noteiktās) fiziskās un juridiskās personas, bet tik vienkārši to nevar darīt, piemēram, ārvalstnieki no Āzijas. Un tomēr viena otra firma pamanījusies likumā minētos ierobežojumus pārvarēt…
Viens no ierobežojumiem ir jau minētā prasība katru gadījumu par potenciālo zemes pirkumu izvērtēt vietējai pašvaldībai (ja runa par pašvaldības īpašuma zemi) vai valsts akciju sabiedrībai «Privatizācijas aģentūra» (ja darījums skar valsts īpašumu): cik lietderīgi ir slēgt darījuma līgumu. Būtu pašsaprotami un bezgala svarīgi, lai, izšķirošu lēmumu pieņemot, pašvaldības padomes priekšsēdētājs pamatotos arī uz citu padomes locekļu apsvērumiem un ieskatiem. Tā, vismaz likuma sagatavošanas gaitā, bija paredzēts. Diemžēl, kā jau tas mūsu simts gudrajām galvām allaž gadās, grūti paredzēt, uz kuru pusi kuro reizi to prāts noslieksies: vai nu tā bijusi kārtējā nejaušība, vai kārtējs politisks gājiens, bet likuma galīgajā versijā tomēr palika, ka lēmumu par pārdošanu svešzemju pircējam tiesīgs pieņemt pašvaldības padomes priekšsēdētājs (pagasta vecākais) vienpersoniski… Tas vieš ieganstu aizdomīgumam pat tad, kad, visticamāk, «pagastvecis» rīkojies viscēlāko mudinājumu ietekmē.
Bēdīgākais tomēr, manuprāt, ir tas, ka ne Latvijā kopumā, ne katrā pagastā atsevišķi nav precīzas, apkopojošas informācijas par to, cik tad īsti zemes nepieder mums. Ja nav informācijas, nav priekšstata, nav kopējas ainas. Iespējams, ka, zinot patieso stāvokli, vairums zemnieku tomēr pārdomātu un uz mūžu nešķirtos no savas zemes.
Gudrākie saprot: šodien par puscenu, par sviestmaizi atdodot savus nekustamos īpašumus pirmajam svešiniekam, kas izsaka piedāvājumu, var palikt vienīgi zaudētājos. Savukārt rietumvalstu pircēji zina, ko dara, iepirkdami īpašumus Latvijā un citās postsociālisma valstīs: jau pavisam drīz, tikko arī mēs iestāsimies Eiropas Savienībā, zeme Latvijā kļūs patiešām vērtīga. Bet šī vērtība vairs var nepiederēt mums.
