«Lai arī tas neskanēs īpaši oriģināli, uzskatu, ka aizvadītajā gadsimtā manā dzīvē pats svarīgākais un labākais notikums bija meitas piedzimšana,» tā Jelgavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs Māris Bitāns.
«Lai arī tas neskanēs īpaši oriģināli, uzskatu, ka aizvadītajā gadsimtā manā dzīvē pats svarīgākais un labākais notikums bija meitas piedzimšana,» tā Jelgavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs Māris Bitāns.
Izvērtējot aizvadīto gadsimtu, Māris Bitāns atzīst, ka to bez mazākajām šaubām var nodēvēt par tehnoloģijas laikmetu. «Protams, es priecājos par tādiem izgudrojumiem kā dators, mobilais telefons un mašīna, tomēr vērtēju tos arī nedaudz kritiski. No vienas puses, visi šie tehnikas brīnumi ir radīti, lai cilvēki ietaupītu laiku, taču man liekas: jo vairāk tehnika ienāk mūsu dzīvē un vairāk ar to aizraujamies, jo mazāk laika paliek pašam sev, ģimenei un garīgām lietām,» uzskata Māris Bitāns.
Līdzīgi kā citiem Latvijas pavalstniekiem, arī viņam milzīgs pārdzīvojums un pat pārsteigums bijusi neatkarības atgūšana. «Nez vai daudz cilvēku astoņdesmito gadu sākumā spēja iedomāties, ka Latvija kādreiz to varētu atgūt. Ja tajā laikā kāds man jautātu, vai tas ir iespējams, šaubos, vai spētu pateikt, ka jāpaciešas tikai nieka desmit gadu,» stāsta M.Bitāns. Atskatoties uz pagājušo laiku, Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājam šķiet, ka kādreiz dzīve bija vienkāršāka – valsts visus apgādāja ar darbu, lielāku vai mazāku algu, turpretim tagad katram pašam par sevi jācīnās. Taču šodien esot arī vairāk iespēju sevi pilnveidot, apgūt svešvalodas un dzīvē daudz sasniegt. To apliecina arī tagadējā jaunatne, kas M.Bitānam šķiet vairāk pieaugusi. Ar smaidu viņš vērtē arī izmaiņas sieviešu un vīriešu attiecībās: «Man patika, ka kādreiz kungi sievietēm atvēra durvis, palīdzēja nest smagās somas. Turpretim tagad pārspīlētās līdztiesības dēļ daudzām ir pat bail tuvoties – kaut ko ne tā izdarīsi un par vēlēšanos palīdzēt sieviete vēl tiesā iesūdzēs,» smejas M.Bitāns.
Kā lielāko šā gadsimta draudu viņš vērtē narkomānijas problēmu. «Ikreiz, kad klausos, kā mana astoņgadīgā meita stāsta, ka pagalmā, smilšu kastē vai kāpņu telpā redzējusi mētājamies šļirces, man paliek ļoti neomulīgi. Manuprāt, narkomānija jau ir pieņēmusi nenormālus apmērus un ir pēdējais laiks uzsākt nopietnu cīņu ar šo sērgu,» tā M.Bitāns.
Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs vienmēr rūpīgi saplāno visus dienā veicamos darbus, taču privāto dzīvi šādos rāmjos viņš necenšas iespiest. Vienīgais, ko M.Bitāns noteikti ir nolēmis paveikt jaunajā tūkstošgadē, ir sagādāt dēlu.
