Katram cilvēkam dzīvē ir brīži, kad, protestējot pret netaisnību vispār vai pret kādu konkrētu pāridarītāju, gribas kliegt un kājām spārdīties. Ja esmu viena, tad to arī daru.
Katram cilvēkam dzīvē ir brīži, kad, protestējot pret netaisnību vispār vai pret kādu konkrētu pāridarītāju, gribas kliegt un kājām spārdīties. Ja esmu viena, tad to arī daru. Bet sabiedriskā vietā, protams, to atļauties nevar. Taču tas nenozīmē, ka sirdī netrako sašutums un rūgtums. Un pats no sevis tas diemžēl nepāriet. Tas maļas, maļas un mutuļo galvā, izstumdams no domām visu citu. Tas sēž kā ķēniņš tronī un pārvalda manu prātu. Turklāt tam tur kļūst jau par šauru, tas prasīt prasās izspraukties ārā!
Visskaļāk mans sašutums trako naktī, kad nenāk miegs. Un tad es sāku kalt atriebības plānus. Bet tie vienmēr ir vieni un tie paši – es rakstu vēstuli kādam, kurš ir virs pāridarītāja, kurš var viņam sadot un mani atriebt. Nē, nē, man gultā līdzi nav nedz pildspalvas, nedz papīra. Vēstule rakstās manā sakarsušajā galvā. Es lieku kopā pēc iespējas trāpīgākus vārdus, lai teikumi iznāktu skaidri un lasītājs pilnībā izprastu manu taisnību. Mēģinu arī viņā izraisīt dusmas, sašutumu un manis atriebšanas kāri – taču jau kaut kādam rezultātam no tā visa jābūt! Kārtoju teikumus un jūtu, ka pamazām manā galvā iestājas miers un prātu noklusina miegs. No rīta visu jau esmu aizmirsusi, mana vēstule bijusi kā noziedējušas pienenes galviņa, kuras pūkas izdzenā spirgts vējiņš. Bez rūgtuma sirdī, atriebta cilvēka mierā eju uz darbu, veikalu, poliklīniku, domi, apvienību, pārvaldi…
