«1985. gadā kopā ar sievu pludinājāmies pa Gauju. Tur sastapām astoņdesmitgadīgu pārīti, kuru aizraušanās bija ūdenstūrisms.».
«1985. gadā kopā ar sievu pludinājāmies pa Gauju. Tur sastapām astoņdesmitgadīgu pārīti, kuru aizraušanās bija ūdenstūrisms. Iznāca ar viņiem nedaudz aprunāties, un ar sievu devām viens otram zvērestu, ka arī mēs ar šo tīkamo atpūtas veidu nodarbosimies tik ilgi, cik vien varēsim pavilkt airus,» atceras ūdenstūrisma kluba «Rostrs» dibinātājs Visvaldis Danenbergs.
Šis klubs, lai arī oficiāli nav reģistrēts, Jelgavā pastāv jau 23 gadus, kopā pulcinot vairāk nekā 20 ģimeņu. Ik gadu tiek izvēlēts maršruts – upe, kas nedēļas laikā tiek apzināta. Jau izveidojušies savi mīļākie maršruti (Abava – Venta – Nabes ezers, Usma – Engure – Rinda – Irbe – jūra, Gauja, Burtnieku ezers – Salaca – Salacgrīva), kur vietas zināmas ne pēc aptuveniem attālumiem, bet pēc minūtēm, kas jāpavada, līdz tām aizairējoties. Tik liela sistematizācija iespējama, patiecoties Visvaldim, kas visu sīki pieraksta: «Man ir vairākas hronikas klades, kurās atzīmēju visu – atpūtas vietas, zīmīgākos momentus, uz ūdens pavadītās stundas un tā tālāk. Tas lieti noder, dodot padomus citiem, kas arī vēlas izmēģināt šo prieku.»
Tēva vaļasprieks aizrauj dēlus
Visvaldis atceras, ka ūdens ir viņa stihija jau kopš bērnības: «Mans tēvs bija liels makšķernieks. Viņš vienmēr ņēma līdzi arī mūs ar brāli. Tā iepazinām upes un vēlāk sākām nodarboties ar akadēmisko airēšanu. Brālim pat bija visai iespaidīgi rezultāti.»
Gadi gāja, un Visvaldis atrada savu otro pusīti, kas, kā izrādījās, arī labprāt atpūtai izvēlējās ūdenstūrisma sniegtās iespējas. Ģimene sāka pulcināt kopā interesentus, kas varētu viņiem piebiedroties un kopā doties izbraucienos. Nu jau grupa izveidojusies ļoti plaša un ūdenstūrisms kļuvis par šo ģimeņu dzīves neatņemamu daļu.
Mantas – pār plecu, un nedēļa uz ūdens
Agrāk ģimenes braucienus rīkojušas vairākas reizes gadā, bet pēdējā laikā aizņemtības un arī bērnu dēļ viss tiek ļoti strikti izplānots.
«Parasti jau janvārī satiekamies. Nolemjam, kur šovasar dosimies, un atzīmējam aptuveno izbraukšanas laiku. Dalībnieki tam pielāgo savus atvaļinājuma laikus, un varam doties ceļā. Skaitliski kļūstot par lielu masu (braucienā dodas ap 50 cilvēku – vecāki ar bērniem), savas vajadzības saskaņojam ar reālajām iespējām. Jāorganizē arī kāds lielāks transports, kas nogādā mūs starta vietā un vēlāk finišā savāc. Agrāk gan ceļā devāmies dažādos veidos – ar savām vieglajām automašīnām vai pat autostopiem. Tas arī bija aizraujoši.»
Piecas stundas dienā uz ūdens
Laivas tiek iestumtas ūdenī, visas mantas sakrāmētas, un airēšanās var sākties. Ik dienu uz ūdens tiek pavadītas vismaz piecas stundas. Visvaldis skaidro, ka tas ir visoptimālākais laiks: «Tā varam cerēt laikus ierasties naktsmītnē, lai paspētu uzcelt teltis, iekurt ugunskuru un sagatavoties vakariņām. Laivas nemaz necenšas turēties vienkopus, galvenais vakarā satikties vienā vietā. No rīta izbraucot, visiem tiek pateikts, ka tajā un tajā vietā pēc kāda laika būs redzams, piemēram, liels akmens vai nolauzts koks, kuram garām braukt nedrīkst. Tā arī mēs visi satiekamies. Vizināšanās nenotiek tāpat vien pa tukšo – lielākā daļa līdzi ņem arī makšķeres un cer izvilkt grandiozu lomu.» Vakarā dienas loms arī tiek notiesāts.
Pienākumi ir sadalīti
«Daudzi brīnās, ka tik lielu saimi var saturēt kopā un viss rit, kā smērēts. Laikam jau paši cilvēki mums ir apzinīgi, un nekad neizveidosies situācija, ka citi strādā, bet dažs lasa avīzi vai sauļojas – tā ir kaut kāda iekšēja saprašanās. Taču mums ir arī savi it kā nereglamentētie noteikumi – katru dienu divas ģimenes ir atbildīgo statusā. Sievu pienākums ir rūpēties par vakariņām, bet vīri dodas mežā pēc malkas un ceļ teltis. Tas, protams, nenozīmē, ka citi atpūšas. Visi mēģina viens otram palīdzēt,» stāsta Visvaldis.
Saprašanās komandā izveidojusies arī tāpēc, ka tās dalībnieki tiek rūpīgi izraudzīti. «Neuzņemam cilvēkus no malas. Mums piepulcējas paziņas. Arī bērni, kaut gan kļūst pieauguši, tomēr nemeklē sabiedrību citur – viņi vēl aizvien ir mūsu pulkā. Tas ir dzīvesveids, no kura tik viegli nevar atteikties,» atzīst Visvaldis.
«Laivu ēdiens» vienmēr garšo lieliski
Kopības izjūta – vakars, ugunskurs un uz atklātas liesmas gatavots ēdiens. Laika gaitā izveidojušās arī savas tradīcijas. Visvaldis stāsta, ka parasti vakariņās – tā ap pulksten sešiem – tiek gatavots «laivu ēdiens»: «Tā esam nokristījuši kartupeļu biezputru. Uz mūsu kompāniju jāņem vismaz divi spaiņi kartupeļu. Tos izvāra un samaisa ar liellopu vai cūkgaļas konserviem. Un tas neapnīk! Zinu, ka dažā ģimenē bērni pat mājās šad tad pajautā mammai, lai pagatavo «laivu ēdienu». Protams, tam klāt nāk vismaz trīs veidu salāti, kas ir saimnieču interpretācija. Vakarā – vēl pa sviestmaizei, kopīga zivju loma notiesāšana, un var doties pie naktsmiera.»
Taču dežūrģimenēm jārūpējas, lai ugunskurs neizsīktu un brokastis būtu laikus. Vakara daļā vēl tiek organizētas spēles, dažs iet sēņot vai ogot, cits vienkārši atpūšas.
Visvaldis skaidro, ka viena diena izbrauciena laikā tiek atvēlēta pilnīgai atpūtai: «Ikrīta sakrāmēšanās tomēr prasa lielu laiku, tāpēc vienu dienu ļaujamies dabas burvībai. Ir mums tāds aktīvs cilvēks Vilnis Skrinda, kas regulāri organizē atpūtas dienas. Orientējamies gan naktī, gan dienā, iepazīstamies ar alpīnisma pamatprincipiem, ūdensslalomu, stafetēm, volejbolu, tenisu, badmintonu.»
Nedrīkst baidīties no dabas
Lai nodarbotos ar ūdenstūrismu, nedrīkst baidīties no dabas. «Ir jādzīvo saskaņā ar vidi. Galvenais – neizjust ikdienas komforta trūkumu. Pirmo reizi mums pievienojoties, cilvēki uztraucas, kā var dzert upes ūdeni vai tamlīdzīgi. Ja to izprot, tad viss ir kārtībā,» uzskata Visvaldis.
Viens no nerakstītajiem kluba biedru likumiem ir rūpēties par dabu – nekad nekas netiek piesārņots. Visvaldis stāsta, ka bieži viņi vēl savāc citu tūristu atkritumus: «Ir jau visādi atpūtnieki, bet mums nav pieņemamas drazu kaudzes upes malā – tām rīkojam bēres. Arī ugunskurus kuram tikai no sausiem zariem, nekad netiek postīta dzīvā daba.»
Nedēļa burvīgā vidē nepaiet bez satikšanās ar cilvēkiem. Visvaldis teic, ka lielais vairums pret ūdenstūristiem ir labvēlīgs: «Atceros, braukājām pa Salacu, kur bijām arī pirms dažiem gadiem. Kad izkāpām krastā, mūs sagaidīja priecīgs zemnieks. Viņš bija norūpējies, ka toreiz tajā vietā atstājām zāģi un cirvi. Mazliet nelaipnāki ir Gaujas Nacionālā parka teritorijā dzīvojošie – viņiem laikam tie tūristi ir pārpārēm. Agrāk dzinās pat ar lāpstu pakaļ – ka tik ātrāk aizbrauktu. Tāpēc arī mēs to maršrutu vairs neizvēlamies. Bet citviet izlīdz ar produktiem – kartupeļiem, pienu, ūdeni…»
