Šodien, lūkojot, ar kādu sparu pēc vasaras brīvdienām sevi apliecinās pilsētas tautas mākslas kolektīvi, pirms koncerta (ap plkst.15) vēlams iepazīties ar nule izremontēto zāli, ko, šķiet, godam pieklāsies dēvēt par kamerzāli.
Šodien, lūkojot, ar kādu sparu pēc vasaras brīvdienām sevi apliecinās pilsētas tautas mākslas kolektīvi, pirms koncerta (ap plkst.15) vēlams iepazīties ar nule izremontēto zāli, ko, šķiet, godam pieklāsies dēvēt par kamerzāli. Telpai ne tikai gaumīgi iekārtots interjers, uzlikts jauns parkets (tiesa, ne par Domes līdzekļiem), bet arī būšot laba akustika. Uz kopējā fona pat labskanīgumam atbilstošu krēslu un galdu (saviesīgām padarīšanām) gādāšana šķiet sīkums.
Pirms vairākiem gadiem šo «hruščovku» stilā izbūvēto telpu kultūras nama trešajā stāvā apsēda ugunsnelaime. Kādu laiku tā bija sirreāli apdegušu dzegu veidojums, pēc tam – vienkārši telpa, kurā tik un tā «atrast sevi» nebija vēlams un arī iespējams.
Neba nu remonts ūķim nāca kā pārtapšana Fēniksam – bez stiepti gaudenas naudas «kasīšanas» Domes budžetā. Taču labs ir viss, kas labi beidzas, darbiņš labs, kas padarīts.
Lieki būtu apcerēt, cik ļoti Jelgavai svarīga katra šāda pārtapšana (brīnumi taču ikdienā nenotiek). Vispirms jau tā ir svarīga kultūras nama personālam, kam vienlaikus jāatbild par to, lai kultūras iestāde attaisnotu savu nosaukumu, un, kā tagad pieņemts, jāprot saimniekot par pašu naudu un ar risku. Līdzekļi mākslinieku angažēšanai jāpelna ar pašu pelnītāju iestādes imidžu – piedāvājot telpas maksātspējīgiem ļaudīm, izmēžot padomjlaiku bezgaumības un mūslaiku skarbo finešu pēdas. Daļu no platības zem kultūras nama jumta jāpiedāvā ne tikai pastāvīgai īrēšanai, bet arī atpūtas pasākumu un banketu rīkošanai, kam jaunā zāle noderīga visvairāk. Vismaz, ja runa ir par turpmāku pārtapšanu, proti, par naudu pārējo telpu remontam.
Un tomēr, lai arī kultūras nams Jelgavai jātur godā ar visiem tā ūķiem (piemēram, arhaisko lielo zāli) bez cerībām sagaidīt ēkas fasādes un cauruļu sistēmas remontu, jo mazāk runa ir par naudu, jo svarīgāka par pašu kultūras namu pilsētai kļūst tā kamerzāle. (Starp citu, šādus cieņas apliecinājumus, tiesa, mazāk pašai iestādei, vairāk tās remontam solītu, bet pagaidām nesola, saraksti iz pašvaldības vēlēšanu epopejas.) Lai gan šī telpa nevarēs lepoties ar Vāgnera zāles labskaņas standartiem, svarīgi, ka pilsētā, kurā, tāpat kā Rīgā, gara darbus strādājis ne viens vien Vāgners, tā ir pirmā un, ja nemaldos, vienīgā kamerzāle. Gandrīz vai kopš Vāgnera laikiem, kad kultūras namu vēl nebija, kas gan nenozīmē, ka māksla toreiz bija elitārāka nekā šodien, «atmaksājās» mazāk vai arī ka tās jēga nebija saistīta ar pārtapšanu. Vienkārši koncerti, izrādes vai izstādes nevar notikt, kur pagadās.
