Neesmu pastāvīga braukātāja no Jelgavas uz Rīgu un atpakaļ, taču apmēram mēnesi iznāca šo ceļo mērot diezgan regulāri.
Neesmu pastāvīga braukātāja no Jelgavas uz Rīgu un atpakaļ, taču apmēram mēnesi iznāca šo ceļo mērot diezgan regulāri. Mikroautobusu šoferi, turp braucot, ir ļoti pieklājīgi un saprotoši, «busiņu» pietur gan pie Salu tilta, gan aiz tā, krustojumos un vēl citur – kur vien jelgavnieki palūdz.
Bēdīgāk ir pēcpusdienās, kad no galvaspilsētas jātiek mājās. Braucēju rinda sastājas garu garā, bet «busiņā» vietas pietiek tikai četrpadsmit gaidītājiem. Cilvēki nervozē, dusmojas, katram taču gribas tikt mājās, citam vēl uz kādu autobusu jāpaspēj…
Vienā tādā reizē, kad nupat rinda bija klāt arī man, pie tikko piebraukušā šoferīša pietecēja meitene, jauna, nudien izskatīga. Parunājās, pasmējās, un viņai bez rindas tika vietiņa līdzās šoferītim.
Nu, protams, šoferim arī ir sirds krūtīs. Bet mani mājās gaida… Piegāju un viņam pajautāju, vai vienmēr var tā – ar viņu sarunāt. Atbildi gaidīt nevajadzēja, šofera skatiens un smīns pateica visu.
Varbūt kāds no Autobusu parka var pastāstīt, kādi tad ir noteikumi pasažieru pārvadāšanai mikroautobusos?
S.Č.
