Aizpagājušās nedēļas nogalē Latvijas Studentu apvienība Ozolniekos rīkoja konferenci «Kam rūp students».
Aizpagājušās nedēļas nogalē Latvijas Studentu apvienība (LSA) Ozolniekos rīkoja konferenci «Kam rūp students». Tas ir otrais posms LSA izstrādātajā un PHARE Demokrātijas apakšprogrammas atbalstītajā trīs posmu izglītojošajā programmā «Kam rūp students? Pārvalžu attīstības veicināšana». Neapšaubāmi, ka pozitīvi vērtējams šā projekta izglītojošais aspekts, jo tādējādi daudzi var smelties pirmo nopietno pieredzi, kas ir politika kā sabiedrības pārvaldes māksla. Vienīgi šajā gadījumā pārvaldes objekts ir pavisam konkrēts – studenti.
Kaut gan konference bija gana izglītojoša, tā tomēr mudināja domāt par studējošo problēmām vispār. Kā atzina LSA valdes locekle un minētā projekta vadītāja Egita Aizsilniece, studējošo problemātiku veido kā tehniski, tā arī sociāli jautājumi. Tehniskiem var pieskaitīt daudzu augstskolu pārvalžu finansējuma atkarību no rektoru labvēlības. LSA uzskata, ka tam pamatā ir studentu organizāciju sistemātiska darba trūkums un nespēja diplomātiski pamatot savu darbu. Saprotams, ja šāda nespēja pastāv, tad ir nepieciešams izglītot augstskolu studentu pašpārvalžu locekļus. Vēl vairāk – E.Aizsilniece runāja par to, ka, pateicoties LSA aktivitātēm, ir iesākts apjomīgs projekts «Tiesības katram studentam», kas, starp citu, būs saskaņots ar starptautiskajiem dokumentiem, kas reglamentē studentu tiesības. Manuprāt, Latvijas vienkāršajam studentam maz kas zināms par kaut kādām tiesībām. Rodas arī pamatots jautājums, kāds būs sankciju mehānisms, ja kāda tiesību norma tiks pārkāpta. Un, ja jau pirms šā projekta realizēšanas ir skaidrs, ka tam būs tikai ieteikuma raksturs, vai ir jēga ar kaut ko tādu noņemties. Šķiet, pagaidām tas vairāk atgādina tukšu salmu kulšanu un visparastāko formalitāti, sak, galvenais jau, ka kaut kas tāds vispār tiek pieņemts. Nav īsti skaidra arī šā soļa argumentācija, ja ņem vērā to, ka Augstskolu likumā jau sen ir reglamentētas studējošo tiesības (50. pants). Kālab vēl jātaisa lieka «ambrāža»? Vai tas nozīmē, ka līdzšinējo studentu tiesības tikušas ierobežotas? Liekas, ka tā gluži nevarētu būt.
Katrā ziņā LSA tuvākajā nākotnē vajadzētu rīkot informatīva rakstura pasākumus tieši šajā studentu tiesību jomā, proti, kur ko atrast, nevis pievērsties tādiem bērnišķīgiem un panaiviem jautājumiem, kādi tika izskatīti Ozolniekos, proti, kā veidot sadarbību ar rektoru vai kā viņam diplomātiski pamatot savu ieceri. Tas drīzāk atgādina salkanu amerikāņu psiholoģijas kursu, kas veidots pēc vienas formulas – kā uzvarēt bailes un stresu vai kā iegūt to, ko vēlies. Ja jau patiešām ir vēlēšanās ietekmēt augstskolas administrāciju, lai tā maksimāli efektīvi rīkotos, tad varbūt labāk ir nevis domāt par visādiem attiecību modeļiem, bet drīzāk ķerties klāt Augstskolu likumam un tajā izdarīt grozījumus, kas paplašinātu studējošo pašpārvalžu tiesības. Citiem vārdiem, LSA un, pēc personiskās pieredzes spriežot, arī daudzu valsts augstskolu pašpārvaldēm ir jāpārstāj nodarboties ar klaju formālismu, organizējot vietēja vai plašāka mēroga papļāpāšanu (lasi: ūdens liešanu), bet vairāk jāpievēršas tieši ikdienas problēmām, kas saistītas ar studentu dzīvi.
Studentu uzmanības degpunktā patiesi ir ne mazums samilzušu problēmu, kurām vajadzētu pievērst galveno uzmanību. Daudz augstāk ir vērtējams darbs, ko LSA iegulda studentu finansiālā stāvokļa uzlabošanā, kur LSA ir veidojusi relatīvi sekmīgu dialogu ar varas institūcijām. Kaut arī ir vēl ļoti daudz neskaidra un miglā tīta par nākotnes studiju modeli Latvijā, tomēr šo problēmu LSA ik pa brītiņam atkal un atkal uzurda, neļaujot atbildīgajām amatpersonām, kā ierasts, bez jebkāda dialoga realizēt savus, iespējams, nepamatotos plānus.
Pārdomas rosinošs ir arī nule LSA aprēķinātais viena studējošā iztikas minimuma grozs Latvijā. Pašlaik tas ir 115 latu mēnesī. Turpretī valsts studentu (ne katru) atbalsta ar ikmēneša 35 latiem no studējošajiem piešķirtā kredīta. Starpība ir ievērojama, tālab jārod risinājums, kā pakāpeniski paaugstināt šos 35 latus. Sevišķi tas attiecas uz studentiem, kam šis kredīts ir praktiski vienīgais finansiālais atbalsts. Tāpat LSA konsekventi oficiāli pauž pārliecību, ka arī nākotnē ir jāsaglabā valsts finansētas studijas, jo trūkst ekonomiskā pamatojuma modelim, kurā būtu jāmaksā par studijām.
Minētajā konferencē gari un plaši tika runāts par to, kā jaunietim veidot attiecības ar augstskolas mehānismu pārvaldošajām struktūrām. Taču jūtami iezīmējās pavisam cita problēma, kas jau labu brīdi liek par sevi manīt, proti, runa ir par vispārējo Latvijas studentu vājo iesaisti augstskolu studentu pašpārvalžu organizētajās aktivitātēs, kā arī problēmās, kas saistītas ar studentu dzīvi. Tā vien liekas, ka lielai daļai ir vienaldzīgas dažādās ar studijām saistītās problēmas, jo to risināšana vairāk vai mazāk atgādina neproduktīvu darbību. Līdz ar to LSA tieši uz šo aspektu vajadzētu koncentrēt vislielāko uzmanību, neļaujot studentos augt vienaldzībai pret visu, kas saistīts ar viņiem.
