Tā nu reiz iegājies, ka uz upēm būvētajās pilsētās daļai ļaužu arvien iznāk dzīvot pārupē, jo reti kad pilsēta abos krastos veidojas un attīstās vienādi.
Tā nu reiz iegājies, ka uz upēm būvētajās pilsētās daļai ļaužu arvien iznāk dzīvot pārupē, jo reti kad pilsēta abos krastos veidojas un attīstās vienādi. Ja arī tā notiek, tad, lai citādi vienlīdz prestižās daļas nesajauktu, katra krasta apbūvei dod citu vārdu: tā notika ar Jēkabpili un Krustpili, Saratovu un Engelsu… Bet citur pieticīgi samierinās: ir Rīga un Pārdaugava, Strasbūra un Vācu krasts, Jelgava un – Pārlielupe.
Jelgava savulaik būvēta purvainā, plašā Zemgales līdzenumā mierīgās Lielupes kreisajā krastā. Pilsētai nav ne staltu pieminekļu, ne lielisku viduslaiku būvju. Ne iedzīvotāju skaita, ne plašuma ziņā tā nespēj sacensties ar Rīgu un Liepāju. Un tomēr Zemgales galvaspilsētai ir daudz, ar ko lepoties: tai ir sava sūra un arī romantikas apdvesta vēsture, bijuši līksmi un pārtikuši laiki, bet iznācis piedzīvot arī badu, mēri, karus un okupācijas. Jelgavā mituši un ciemojušies karaļi un vai visi pagātnes slavenākie avantūristi, pilsēta faktiski pilnībā nolīdzināta Otrā pasaules kara laikā, bet pēc tam piedzīvojusi uzplaukumu un starptautisku skanējumu.
Īpaši netika nodalīti pilsētas un pārupes nopelni, lai gan reizēm viņā krastā dzird neapmierinātību par to, ka dzīve Pārlielupē nesit tik augstu vilni kā «centrā», ka neesot nevienas baznīcas un kārtīga kroga, pat bankomāta… Savukārt kreisā krasta iedzīvotājiem būtu, par ko apskaust pārupiešus.
Karaļi un avantūristi, atpūtnieki un represētie
Viņpus upes bija staltbriežu un cita medījuma pilni meži, dzīvniekus ilgu laiku iztramdīja vienīgi mednieku taures un kramenīcu būkšķi. Un arī kariešu riteņu dārdoņa vai kamanu slieču švīkoņa uz Vecā ceļa, kas kopš neatminamiem laikiem bija galvenā satiksmes artērija starp Vāciju un Pēterpili, un Rīgu. Šo ceļu mērojuši ķeizari un kņazi, dažādi grāfi un firsti, blēži, fantasti un krāpnieki… Viņi visi palikuši tur, tālā pagātnē. Tikai viņu kariešu riteņu dangas un zirgu pakavu nospiedumus kā stīga glabā taisnā Pārlielupes ieliņa, kuru gadsimtiem cauri tā vien joprojām sauc – Vecais ceļš – un kura vizuāli atduras tieši Jelgavas pilī.
Kur īsti meklējams Pārlielupes sākums? Visticamāk, tūlīt aiz sendienu Rīgas vārtiem, viņpus Lielupes. Tur, Vecā ceļa un tagadējās Kalnciema šosejas sadurē, reiz bijusi Zorgenfreija, neliela pusmuižiņa un birzs. Tur bijušais brīvkungs Drīzens, vēlāk kļuvis par Pāvila I flīģeļadjutantu un pirmo Kurzemes gubernatoru, lika uzcelt pieminekli par pateicības zīmi Pāvilam I, kas Drīzenam par labu dienestu uzdāvināja Ozolmuižu. 20. gadsimta sākumā šai birzī bija jelgavnieku iecienīta pikniku vieta: tur bijusi ierīkota promenādes bufete, kas drīz pārtapa plaši apmeklētā restorānā. Svētdienās Zorgenfreijas birzītē bariem plūda pilsētnieki, lai, zālītē nometušies, spirdzinātos ar līdzņemto ēdmaņu. Bet jau Pirmā pasaules kara laikā tur visas būves nopostītas, bērzi nocirsti.
Tagad koki no jauna stiepjas debesīs, un mūsdienu paaudzei šī vieta pazīstama ar nosaukumu Svētbirzs – komunistiskā terora upuru piemiņas vieta.
Tad tie labie laiki bija…
Tā tikai skaitījās, ka 1937. gada atvasarā trīs svētki vienlaikus tika svinēti Jelgavā: patiesībā Zemgales lauksaimniecības un rūpniecības izstāde, Pļaujas svētki un Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa 60 gadu jubilejas svinības bija sarīkotas tieši Pārlielupē. Tur bija plašums un vēriens! Starp Cukurfabriku un Rīgas šoseju 12 hektāros izstādi rīkoja Latvijas Lauksaimniecības kamera kopā ar Zemgales pašvaldībām, Amatniecības kameru, Darba kameru un sabiedriskajām organizācijām, demonstrējot dažādo tautsaimniecības nozaru vienotību, vienlaikus izceļot zemkopību kā Zemgales novada galveno lauksaimniecības nozari. Lauksaimniecības kamera bija uzcēlusi vairākus paviljonus, rūpniecības un amatniecības ražojumu ekspozīcijai uzbūvēja 2000 kvadrātmetru plašu stacionāru ēku, savu paviljonu bija ierīkojušas valsts bankas.
Izstādes laikā tika rīkoti arī vieni no valsts grandiozākajiem pasākumiem – trešie Pļaujas svētki, kuru parādi organizēja Jelgavas teātris. Godinot Kārli Ulmani 60 gadu jubilejā, viņam kā tautas balvu pasniedza Zelta vārpu vainagu. Svētku vakarā notika grandiozs teatralizēts uzvedums – cildinājums Zemgales vēsturei pēc rakstnieka Aleksandra Grīna scenārija. Uzvedumā piedalījušies 1500 koristi, 1000 karavīri, 100 jātnieki un vēl liels skaits apmeklētāju.
Gāja gadi, mainījās vara un valsts sabiedriskā iekārta. Tur, kur vēl nesen tika demonstrēta jelgavnieku, visas Zemgales un Latvijas augstā pašapziņa, šī pati tauta tika piesmieta un pazemota: izstādes paviljonu vietā tika uzslietas koncentrācijas nometnes barakas. Tikai viena celtne vēl mūsdienās atgādina 1937. gada atvasaras svētkus: toreizējais banku paviljons saglabājies kā daudziem pazīstamais kultūras nams «Rota». Bet kādreizējās izstādes teritorijas lielu daļu tagad aizņem Pārlielupes cietums.
Starp citu, pirms vairākiem gadiem masveida bēgšana no cietuma notika aklā spraugā starp kultūras namu un cietuma betona sienu. Tā apjož visu kvartālu, garāmbraucējus mulsinot gan ar sargtorņiem un bruņotiem kareivjiem tajos, gan ar pelēko bezpersoniskumu. Ja citviet grūti atrast grafītu cienītāju neaprakstītus žogus, tad masīvo betona bluķu krāvumu visriņķī cietumam daiļo tikai viens vienīgs sarkani uztriepts brīdinājums: «Aizliegtā zona. Stāt. Šaus!»
Zināmos gados cietumu apkalpojošajam personālam turpat netālu tika būvētas dzīvojamās mājas. Līdzās daudziem darbu un arī pajumti deva savulaik plaši pazīstamā organizācija «Lauktehnika». Tā nu šajā Pārliepupes daļā rūpniecības rajonus caurvij dzīvojamo māju masīvi, veidojot tādu kā kārtainu kūku, kas gan nebija un joprojām nav visai salda: smagais autotransports dangāja ielas, kūpēja skursteņi, valdīja troksnis. Tomēr saliņās starp uzņēmumiem valdīja klusums, smaržoja koki un zāle, gaiss bija pietiekami tīrs, lai tieši tur izšķirtos par vērienīga dzemdību nama būvi. Tomēr laiks ritēja straujāk nekā naudas plūsma, būvdarbi pārtrūka pusceļā, un tagad dīvainās ēkas betona kontūras kā gigantiskas kūkas karkass nedroši raugās no «garnējuma» – rudens krāsās uzputotajām kļavām.
Turpat netālu ierīkota moderna BMX trase, kuru kā atvaļināts, nevienam vairs nevajadzīgs sargzaldāts aiz tīra ieraduma apsargā ūdenstornis, kura miesās tā arī nekad nav pulsējis ne ūdens, ne citas dzīvības sulas. Šai Parlielupes daļā tik meistarīgi samaisīta pagātne un mūsdienas, prieki un šausmas, skaistais un neglītais, ka grūti viennozīmīgi pateikt, vai viss brūvējums garšo labi vai slikti. Viendienim, kurš to visu skata pirmoreiz un kuram nav jābūt tajā iekšā, šķiet… romantiski.
Tā paiet pasaules godība
Tālākceļš vairs nešķiet tik jauks. Garajā sētā, kas kādreiz jau pati par sevi bija kā pasaulslavenās rūpnīcas vizītkarte, tagad tikai vietām kā neglīts bleķa zobs sažuvušā mutē rēgojas kādas firmiņas vārti. Citādi visur – klusums un pamestība. Vietām bijušā Latvijas rūpniecības flagmaņa miesa apaugusi kārkliem un sīkiem bērziņiem, citur pūžņo vēja dzenātu smilšu vātis. Tukšo korpusu aklie logi bezcerīgi raugās pasaulē, kas vēl daudz ko atceras par ņipro mikroautobusu ražotni. Atminas gan pirmos 25 autobusus, ko izgatavoja RAF dzimšanas, 1954., gadā, gan pirmo eksperimentālo autobusu «Festivāls» 1957. gadā, gan pirmos mikroautobusus, ko sērijveidā sāka ražot 1960. gadā. Vislabāk prātā, protams, 1971. gads, kad tika nolemts būvēt jauno rūpnīcu Pārlielupē. Pagāja pavisam īss laiks, un 1975. gada Ziemassvētkos Jelgavas RAF tika svinīgi atklāts.
Autobūves milzis prasīja darbaspēku, ļaudīm bija nepieciešami mitekļi, tāpēc jau līdztekus rūpnīcas korpusu būvei tika celts jauns dzīvojamo namu masīvs otrpus Rīgas – Jelgavas šosejai. Cilvēki pelnīja labi, dzīvokļi bija moderni. Rafieši lepojās ar «specapgādi»: kad modē nāca sarkanas, «uzpūstas» vējjakas, tieši rafiešu dāmām tās bija mugurā kā sevišķa pazīšanas zīme. Tas pats attiecās uz daudz ko citu. Uzbūvētajos bērnudārzos un skolā bija labāka apgāde, iekārtojums, dažādi pulciņi, lidmodelismu un hokeju ieskaitot.
Tagad korpusa aklie logi var tikai raudāt rudens lietu asaras, iztēlē joprojām skatot tā arī līdz galam neuzbūvēto lepni iecerēto stadionu, par autoservisu pārvērsto vēl nesen Latvijā modernāko ugunsdzēsības bāzi. Mikrorajona iedzīvotājiem jādrebinās līdzi gan laikam, gan par apkuri prasītās maksas svārstībām. Tagad vairs tikai retais atceras, ka RAF bija tas puķpodiņš, kur uzdīga bijušās PSRS pirmais demokrātijas asniņš: viņu sauca Viktors Boserts, pirmais vēlētais direktors. Viņš, sajutis apcērpam savu ambiciozo ideju spārnus, tagad bauda pārticību kaut kur Amerikā. Viņa pēctecis Nikolajs Samodurovs arī bija ierosmju un ideju pilns. Viņš juku laikos neapjuka, bet izveidoja pat savu gaisa floti, lai tieši no Ņižņijnovgorodas piegādātu komplektējošās detaļas rūpnīcai. Viņš bija visiem spēkiem centies saglabāt un attīstīt autobūvi Latvijā, pat uzņēmis kontaktus ar «Mercedes». Tomēr arī viņu taciņa aizveda uz ASV, un nav dzirdēts, ka vīrs tur strādātu melnās miesās par avīžpuiku vai mašīnu mazgātāju.
Velns nav tik melns
Lai arī posts un bezcerība lien pa visām vīlēm, tomēr ne RAF mikrorajonā, ne Pārlielupē kopumā, dzīve nav ne trūcīgāka, ne vienmuļāka kā «centrā». Ne visi, protams, var atļauties dzīvot tik lepnās savrupmājās kā viens otrs Loka šosejā, tomēr nekādā ziņā pārlielupieši neizskatās bēdīgāki. No viena Lielupes krasta uz otru cilvēki brauc gan uz darbu, gan dodas citās gaitās: satiksme ir ļoti laba, var braukt gan ar autobusiem, gan ar mikroautobusiem un vilcienu. Tāpat kā «centrā», arī Pārlielupē iedzīvotāji «karo» ar NĪP un komunālajiem dienestiem. Lielupes labā krasta jelgavniekiem salīdzinājumā ar kreisā krasta jelgavniekiem pat ir savas priekšrocības. Tuvāk ir meži, paši praktiski dzīvo dabas vidū. Un vēl pārlielupiešiem veicies ar cilvēkiem. Kamēr būs tādi entuziasti kā Pārlielupes bibliotēkas vadītāja Aelita Kalniņa un viņas kolēģes, bērnu un pusaudžu sporta organizators Sergejs Dianovs un daudzi, daudzi citi, Lielupes labajā krastā būs gan saturīga kultūras dzīve, gan aprūpēti bērni – valdīs gaišums, ko nespēs nomākt pat drūmā cietuma mūri. Vai nebūtu vērts pilsētas tēviem ieklausīties A.Kalniņas ierosinājumā ļaut bērniem apgleznot cietuma žogu? Dodiet vien rokās krāsas un otas, un pat velns vairs nebūs tik melns!
Kaza uzbrauc debesīs
Jau labu laiku kāds rēgs klīst pa Jelgavu. Baltas kazas rēgs. Visticamāk, tas pirmoreiz «parādījās» dzejniekam Aleksandram Čakam, kas, baltās pelītes nicinādams, šķiet, bija devis priekšroku kaziņām. Dzejnieka nemirstīgo vārsmu
Pilsētiņa maza, maza,
Viņas simbols – balta kaza
attiecinājumu uz Jelgavu gan mēģina apstrīdēt paši jelgavnieki (nevēlēdamies savu pilsētu atzīt par mazu) un jaunjelgavnieki, kas, gluži otrādi, vēlas piedēvēt tieši savai pilsētai lielā dzejnieka uzmanības apliecinājumu. Tomēr fakts ir fakts, laikraksta «Dienas Lapa» 1934. gada 61. numurā (3. martā) parādījās dzejoļa «Jelgava» pirmpublicējums:
Pilsētiņa maza, maza,
Viņas simbols – balta kaza,
Irstošs slieksnis, iela līka,
Vācu madāmiņa sīka –
Un tad klusums, klusums, klusums
Tāds, ka kauns pat nospiest blusu.
Klusums gan ar laiku kļuva relatīvs. Tika uzbūvēta jauna šoseja uz Rīgu. Jelgava kļuva par svarīgu dzelzceļa mezglu, no kura kūpošie tvaika dampji, piepūlē tusnošie dīzeļi un kaucošās elektrolokomotīves piecos dažādos virzienos aizvilka preču un pasažieru sastāvus. Tika uzcelts liels dzelzceļa depo, kas deva darbu un maizi simtiem cilvēku. Viņiem mitekļus būvēja turpat netālu, Pārlielupē. Lielupes labais krasts arvien vairāk apauga ar mājām, rūpniecības uzņēmumiem un tādām valsts iestādēm kā cietums un skolas.
Netālu no cietuma atrodas ilgu laiku viens no Latvijas rūpniecības stiprākajiem pīlāriem Jelgavas Cukurfabrika. Pie Cukurfabrikas vārdā nosauktās dzelzceļa pieturas sliedes krustojas ar pagalam izdangātu asfaltētu ceļu. Vēl pirms dažiem gadiem dīkie pasažieri pa vagonu logiem šo maģistrāļu tiešā tuvumā manīja ganāmies vientuļu kazu.
Reiz, tuvojoties kārtējam elektrovilcienam, nolaidās barjera. Atbilstoši satiksmes noteikumiem pie tās paklausīgi apstājās zirģeļa vilkti atsperrati, ko kučierēja kolorītas tautības kolorīts bārdainis. Kūpinādams smēķi, viņš apātiski vēroja klepera asti. Tad rībēdams un svilpdams garām joņoja vilciens. Zirgs satrūkās. Vīrs stipri pievilka grožus. Auzu motors strauji kāpās atpakaļ, un… Ratu pakaļai bija nedzirdami piebraucis «biezs» mersedess. Plīsa stikli, griezīgi šņerkstēja metāls, limuzīna saimnieks izvirda skaļas lamas. Kučieris nepalika atbildi parādā: ko neievēro distanci! Vārds pa vārdam, līdz izcēlās plūkšanās. Garām gāja vīriņš ar kazu. Pamanījis kautiņu, viņš sāka lēkāt un žestikulēt līdzi, taču traucēja kazas saite. Tad viņš to apmeta barjeras sarkanbaltajai zebrai.
Vai kaušļi izlīga paši, vai talkā tika saukti likuma sargi, nav ziņu. Tikai mazais vīriņš, lūkodams pēc saites, manīja – nav! Ne saites, ne kazas. Pārbrauktuvei atbrīvojoties, barjeras bomis bija pašāvies gaisā. Reizē ar to arī kaza bija uzbraukusi debesīs.
Šis notikums atmiņā pavīd ikreiz, kad pie «Statoil» degvielas uzpildes stacijas redzu balti krāsotu cauruļu režģi – kā piemiņas zīmi visām Jelgavas un Pārlielupes kazām. Un savā ziņā arī – Aleksandram Čakam.
Ja kādam nav skaidrs, kur beidzas Jelgava un sākas Pārlielupe, vai tā vispār kaut kur beidzas un vai vispār tā ir – lasiet Čaku:
Ja tu arī vēlies tikt tur:
Nerunā trīs dienas sliktu,
Tad vienmēr būs kāda zvaigzne,
Kas uz turieni var aiznest.
