Bija saulaina maija svētdienas pēcpusdiena. Pa ielu mājup bezbēdīgi atgriezās kundze gados, kad sievietes vecums kļūst nenosakāms.
Bija saulaina maija svētdienas pēcpusdiena. Pa ielu mājup bezbēdīgi atgriezās kundze gados, kad sievietes vecums kļūst nenosakāms. Viņa bija veiksmīgi iegādājusies darbavietā pasūtīto dāvanu kolēģim – glītu puķupodu, kas turpat veikalā arī tika glīti iesaiņots. Vēl sieviete iegriezās pie savas friziermeistares, ar kuras darbu šķita visnotaļ apmierināta: matu kārtojums bija izdevies nevainojams.
Ar liftu pacēlusies stāvā, kurā dzīvoja, viņa pirms došanās ciemos noglaudīja mājās palicējus kaķus. Tad viņa atcerējās, ka laukā ļoti karsts. Pielēja pa rokai gadījušos pudeli ar ūdeni, no ledusskapja paņēma zivteli un devās apraudzīt bezpajumtes minku, kas kopš kāda laika bija iemitinājies izdemolētā graustā uz tuvējā ielas stūra.
Pamestās mājas vrakam bija ieliktas jaunas durvis, taču tās no jauna bija uzlauztas. Iekšpusē bija drūms skats.
– Vai tur kāds ir? – drošības pēc skaļi sauca svētdienīgi uzposusies kundze, pirms kāpa pa kāpnēm augšā: tur, viņa droši zināja, jau ierasti gaidīja visu citu pamestā baltā kaķenīte.
Tukšā skārda konservu bundžā ielējusi ūdeni no līdzņemtās pudeles un mazo klaidoni pacienājusi ar reņģi, sieviete gatavojās doties prom, kad otrajā stāvā izdzirda soļus. Sirdī ielija tāds kā baiļu saltums, taču, piemēsloto kāpņu blāvajā pustumsā ieraudzījusi solīdu, plecīgu vīrieti ar šaurām brillītēm zeltītos ietvaros, gaiša putekļauduma biksēs un vējjakā, viņa nomierinājās.
«Kas jūs tāds būtu?» sieviete, pārvarējusi mulsumu, iejautājās.
Pēc tam viņa juta negaidītu triecienu ar dūri pa galvu. Frizētā galva atsitās pret betona sienu, tad bija vēl viens blīkšķis, vēl…
«Es tevi pa kāpnēm nolaidīšu!» kā no tālienes bija saklausāmi nikni vīrieša bļāvieni. «Tūlīt tu man dabūsi ar steku!»
Kundze bija paguvusi ieķerties vīrieša drēbēs, un tas viņu glāba no lidojuma lejup. Tomēr pirmajā stāvā zelta briļļu valkātājs savu upuri izvārtīja mēslos un, ar nobrāztu pieri un saspiestām krūtīm izgrūdis pa ārdurvīm, pats piesteidzās pie melna BMW, atrāva bagāžnieka vāku un grābstījās, meklēdams sitamo.
«Tūlīt ej prom! Šeit ir privātīpašums! Tūlīt sadošu ar steku!» solīdais kungs turpināja kliegt uz sadauzīto, novārtīto kundzi. Beidzot, steku neatradis, viņš satvēra dzelteni melnu rituli, atvēzējās ar trosi un sita sievietei.
«Vācies prom, citādi es tūlīt aizbraukšu pēc steka!» privātīpašnieks atkārtoja, kāpdams glaunajā mašīnā un ātri aizbraukdams.
Sieviete visiem spēkiem pūlējās iegaumēt lepnā auto numuru…
Līdz augstceltnei, kurā kundze dzīvoja, bija tikai daži desmiti metru, bet arī šo attālumu veikt bija mokoši. Sāpēja galva, un viņa to nesa kā kristāla vāzi. Viss ķermenis bija kā zobs pēc nomērdēšanas.
Centrālās slimnīcas medmāsiņas neslēpa sašutumu: gaišas dienas laikā tā piekaut cilvēku, sievieti! Ārsti, apkopuši sasitumus un veikuši rentgenuzņēmumu, iejūtīgi aizgādāja cietušo gandrīz līdz pašām mājām. Tāpēc ap četriem pēcpusdienā kundze jau bija aptiekā un pirka izrakstītās zāles. Pēc brīža, tikusi mājās un zāles iedzērusi, viņa aizmiga. Policijai piezvanīja tikai ap pulksten 22.
***
Būtu garlaicīgi stāstīt, kā notika saruna ar policijas inspektori, kā tika veikta izmeklēšana. Lietderīgi pieminēt vien to, ka cietušajai kundzei vairākkārt tika pārjautāts, vai viņa patiešām nav bijusi alkohola reibumā, vai tiešām precīzi atceroties automašīnas numuru.
Tieši automašīnas numurs palīdzēja atrast sitēju. Visnotaļ solīdais kungs, kas pilsētā labi pazīstams kā lielas firmas vadītājs, izrādās, ir tā grausta īpašnieks, kur bezpajumtes kaķi gājusi barot cietusī. Daudzkārtējā steka piesaukšana nebija nejauša, varonīgais namīpašnieks it kā esot arī zemessargs. Viņš (slava morālei!) nenoliedza incidenta faktu, taču paskaidrojumā policijai savu nodarījumu centās mīkstināt, taisnodamies, ka cietusī bijusi piedzērusies, viņai rokā bijusi pudele un, ka galu galā viņš aizstāvējis saimnieka likumīgās tiesības uz īpašuma neaizskaramību.
***
Visa vasara kundzei pagāja slimības gultā. Sākotnējais ārstu mierinājums izrādījās kļūdains, atkārtota medicīniskā izmeklēšana, šoreiz ar datortomogrāfu, apliecināja galvaskausa lūzumu.
Varbūt cietusī vēl līdz galam nav apzinājusies faktu, ka viņas veselība ir uz mūžu iedragāta, ka bijusi apdraudēta arī pati dzīvība. Viņu visvairāk satrauc kaut kas cits – šā notikuma morāli ētiskā puse.
Cilvēks, kas gan ārēji, gan citādi sabiedrībā izskatās solīduma, laipnības un korektuma paraugs, tāds, pie kura jebkurš meklētu aizsardzību un aizstāvību, tieši tāds cilvēks izrādījies maniakāls varmāka, galvaskausu dragātājs.
Cietušo sievieti uztrauc pats precedents: nevis piedzēries bezpajumtnieks vai ļaunprātīgs recidīvists, bet gan sabiedrībā cienījams cilvēks, kas pretendē uz inteliģenci, Jelgavā gaišas dienas laikā nežēlīgi piekauj neaizsargātu sievieti, kas arī nebūt neizskatījās ne pēc skrandainas bezpajumtnieces, ne piedzērušas uzmākules.
Šai sakarā var rasties (un, protams, rodas) dažādas drūmas pārdomas. Piemēram, par to, ka pēc tam, kad bijusi noskaidrota sitēja personība, policijā (cietušās kundzes prāt) viņas liecības tikušas pastiprināti apšaubītas. Viņa uzskata, ka tiesībsargātāju pasivitāte lietas izmeklēšanā izskaidrojama ar uzbrucēja piederību zemessargu aprindām, kuru uzdevums ir arī sargāt likumību un kārtību.
Pārdomas vieš arī pakāpe, līdz kurai cilvēku var novest mantkāre, privātīpašnieciskās tieksmes: varbūt citviet un citkārt cienījamais kungs līdzīgā situācijā būtu uzbrucis pats savai mātei. Jau tā pietiekami šermuļus uzdzen «skūtgalvji» un citi bandītiski huligāni, bet nupat jānodrebinās patiesās šausmās, pieļaujot, ka kāds firmas vadītājs asinīm pieplūdušām, niknumā pārgrieztām acīm metīsies virsū cilvēkam, pat nepadomājot par to, ka viņam pretī – sieviete, šajā gadījumā – kopta, frizēta, smalka un līdzjūtīga būtne, kas jau grasījās meklēt aizstāvību pie cilvēka, kas pats izrādījās pāridarītājs. Vai arī kāds bērnelis būtu varējis tikt pie ielauzta galvaskausa, ja tosvētdien privātīpašnieka graustā būtu atradies?
Kam mūsdienās uzticēties, pie kā meklēt patvērumu? Ko mācīt bērniem? Ka dzīvojam sabiedrībā, kur bijušie noziedznieki kļuvuši firmu vadītāji, kur parlamentā ar smīniņu pārrunā kārtējos pedofilijas «varoņus», kur policisti un citi kārtībnieki dzērumā šaudās kā trešās šķiras filmās, kur izvaro sievietes un svētdienu pēcpusdienās ielauž galvaskausu par to, ka kāds atļāvies pārkāpt pieķēzīta privātīpašuma slieksni, lai parūpētos par pamestu dzīvnieku?
Tas viss bērniem tiešām jāmāca. Un tas jādara zināms arī sabiedrībai: pilsētai jāzina savi varoņi, arī negatīvie. Kad lietas izmeklēšana būs beigusies, «Ziņas» pavēstīs tiesas spriedumu. Bet pagaidām darbojošos personu vārdi lai paliek nezināmi: būsim gatavi saņemt ar mietu pa galvu no katra pretimnācēja. Neskatīsim vīru no cepures.
