Eiropā ir pierastāk dot dzeramnaudu nekā pie mums. To dod ne tikai restorānos, bet arī taksometru šoferiem, frizieriem un citiem apkalpojošā sfērā strādājošajiem.
Eiropā ir pierastāk dot dzeramnaudu nekā pie mums. To dod ne tikai restorānos, bet arī taksometru šoferiem, frizieriem un citiem apkalpojošā sfērā strādājošajiem. Vai tā nav korupcija? Kā Rietumu politiķi var moralizēt par korupciju pie mums, ja tā daudz plašāk izplatīta pie viņiem?
Atbild ES PHARE Korupcijas novēršanas, izglītošanas un sabiedrības informēšanas projekta vadītājs Deivids Volliss no Lielbritānijas. Viņš ir vadījis Honkongas pretkorupcijas vienību, bet tagad vada starptautiskās auditorfirmas KPMG «Korupcijas novēršanas likumdošanas, izglītošanas un sabiedrības informēšanas programmu» Latvijā.
«Dzeramnauda no kukuļa būtiski atšķiras. Rietumos ir zemi atalgotas profesijas apkalpojošā sfērā (kā likums, privātajā, nevis valsts sektorā), un vairākās valstīs ir tradīcija dot dzeramnaudu. Pirmkārt, to vienmēr dod pēc pakalpojuma saņemšanas. Otrkārt, tā nekad netiek pieprasīta. Treškārt, pakalpojuma kvalitāte nemainās atkarībā no dzeramnaudas lieluma. Ceturtkārt, nekādu seku nav, ja arī dzeramnauda netiek pasniegta.
Daudz grūtāk novelkama robeža starp dāvanu un kukuli. Nesaskatu nekā slikta, ja cilvēks grib otram pateikties, piemēram, pacients ārstam par labi paveiktu operāciju. Tikai ārstam ir jāstrādā, negaidot šādu pateicību, un pacientam jābūt drošam, ka operācija tiks paveikta profesionāli arī tad, ja viņš nesolīs pateikties. Bet nedrīkst finansiāli pateikties policistam, ka viņš palaidis vaļā, nesastādot protokolu. Jāievēro tikai viens princips: pakalpojuma kvalitāte nedrīkst būt atkarīga no iespējamās dāvanas.
Esmu novērojis, ka Latvijā ir raksturīgi netieši mājieni par kukuli. Piemēram: «Vai kā manai sievai patīk tā prece, ko jūs ražojat!» Tie ir grūti pierādāmi korupcijas mēģinājumi, bet tajā pašā laikā tos nevar saukt par spiedienu, no kura nevar izvairīties…»
