Izrādās, ka svarīga daļa cukurbietei pašai, tās audzētājiem un arī pārstrādātājiem ir tās pieres vieta!
Izrādās, ka svarīga daļa cukurbietei pašai, tās audzētājiem un arī pārstrādātājiem ir
tās pieres vieta!
Latvijā cukurbietei ir slavena pagātne: tā ieguvusi divas zelta medaļas izstādē Eiropā – Parīzē trīsdesmito gadu sākumā. Trīsdesmito gadu vidū inženieri Latvijā radījuši Eiropā pirmo cukurbiešu novākšanas mašīnu. Tās uzbūves tehniskais princips – griezt lapas un vienlaicīgi izcelt no vagas saknes – saglabāts arī šobaltdien pasaules vismodernākajos, ražīgākajos un visādi citādi par labiem atzītajos cukurbiešu novākšanas kombainos. Viens no tiem, radīts firmā «Holmers», varens, skaists un dārgs sešrindnieks, pirmais Latvijā, šoruden bietes vāc Sesavas pagasta Illgulu zemnieku saimniecībā, kas pieder Uldim Caunem.
Tomēr der atcerēties, ka ilgus gadus vismaz Latvijas lielajās kopsaimniecībās cukurbietes vāca pavisam citādi. Un daudzi maldīgi priecājās, ka tas ir varen iespaidīgi. Lielas tehnikas armādas sapulcējās divās vai vairākās vagās. Vienā grupā strādāja vismaz pieci seši traktori. Katrs no tiem veica kādu noteiktu uzdevumu: vagās sekoja cits citam lapu griezēji, biešu pieru nosukātāji, sakņu izcēlāji, biešu vedēji. Ja katram atsevišķi un visiem kopā izdevās teicams darbs, tad vagās baltojās cukurbiešu pierītes, kas, nogrieztas īstajā vietā un pareizajā augstumā, noteica gan iespējami lielāko cukura saturu, gan zemākos piemaisījumu procentus. Tie abi arī nosaka cukurbiešu audzētāja naudas guvumu.
Lauki gan brēktin brēca pēc atelpas, jo tika nežēlīgi noblietēti, rudeņos tie pārvērtās gandrīz par ātrgaitas šosejām vai arī dubļu skrīņiem lietavās. Un tomēr cukurbiete spēja pierādīt savu spēku un ekonomisko ietilpību. Iegūto peļņu sadalīja daudzi: audzētāji, pārstrādātāji un tehnikas ražotāji Krievijā, Čehoslovakijā, Vācijā…
Vēl veiksmīgāk cukurbietes Latvijas zemnieks iemācījās audzēt astoņdesmitajos gados, kad sējā un sējumu kopšanā piedalījās elektronika un diemžēl arī ķīmija. Bietes vāca galvenokārt viena mašīna – cukurbiešu kombains. Tehnoloģijas līkločos bija apmesta cilpa, bet cukurbietes varenums Latvijā atkal palika nemainīgs. To zināja arī ārzemnieki, un pie mums parādījās firma «MAN» un, ptu, ptu, ptu, lai nebūtu vēl kāda.
Patīk tā mūsu cukurbiete un viss cits, kas ar to saistīts. Neba jau nu viņi tie fatālie labdari. Mūsu zemniekam jāliek pretim izturība, asprātība, pieklājīga viltība, viss, viss, lai saglabātu to, ko liktenis vai, kā saka Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, providence piedāvāja trīsdesmitajos. Un kālab gan ne, ja Zemgales novadā cukurbietes audzē daudzi, arī Uldis Caune no Illgulām, Nikolajs Laščenko no Krūmaļu zemnieku saimniecības. Bietes viņiem aug pusotrā simtā hektāru. Varētu arī vairāk, bet to ierobežo visai biedējošais svešvārds – kvotas. Iespējams, ka arī mūsdienās mūsu veiksminieki varētu kā kād-
reiz – izcīnīt atkal zelta medaļas. Reiz, trīsdesmitajos, taču to izdarīja cukurbiešu lielmeistars un zemkopis Mežotnē Laže…
«Zemgales Ziņas», braukādamas pa Zemgales biešu laukiem, vienubrīd pat apmaldījās. Acis nogura saules spozmē, katrs nākamais ceļa pagrieziens, šķita, būs īstais, tomēr nebija. Un tu, cilvēk, jūties apmuļķots kā politisko partiju nelabo darbu neceļos.
Uz kolhoziem, padomju saimniecībām savulaik aizveda norādes šoseju un lielāko ceļu malās un krustojumos. Zemnieku saimniecības tādu uzmanību pagaidām laikam nav pelnījušas. Un tas ir ļoti slikti, ja vajadzīgo māju nevar atrast ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju mašīnas, cits citu neatrod un neiepazīst arī paši zemnieki. Viņiem par informācijas uzkrāšanas un atdošanas vietu kļūst robežu kontroles punkti streiku reizēs. Tikšanās ar valdības pārstāvjiem kļūst par nepārvadāmu un nepārvaldāmu notikumu, kas galu galā tā arī neko būtisku nedod problēmu risinājumam…
Nosvērto un toleranto saimnieku Uldi Cauni satikām pilsētā. Viņš var atļauties būt prom no ražas vācējiem. Saimniecībā cukurbiešu ceļš ir itin gluds un raits. Cilvēkam patīk modernās, ražīgās mašīnas un arī otrādi – mašīnām tīk lietpratīgi vadītāji, piemēram, sakņu tīrītāja «John Deere» operators Ēriks Veģelis. Pilnībā attaisnojies Ulda Caunes risks pirkt dārgu un augstražīgu tehniku, izmantojot arī valsts piešķirtās subsīdijas. Jaunais firmas «Holmers» cukurbiešu kombains, paveicis savu darba daļu pašu saimniecībā, nu jau strādā Tērvetes zemniekam. Izdevīgi abiem.
Ekonomika slēpjas arī to trīs vīru rokās, kas ar nažiem noslīpē cukurbiešu tīrību. Tik svarīgs un naudas ietilpīgs faktors ir piemaisījumu procenti, ko cukurbiešu audzētājam aprēķina pārstrādātājs. Galvenais soģis ir Jelgavas Cukurfabrikas laboratorija. Uzmanības centrā atkal nonāk cukurbietes pieres vieta. Kāda šķēle, šķēlīte no tās nogriezta. Centimetrs uz vienu vai otru pusi jutīgi veido tik svarīgos piemaisījumu procentus. Zemnieki lēš, ka šoruden, bietes vācot īpaši labvēlīgā laikā, piemaisījumiem jābūt par 3 līdz
4 % zemākiem. Saimnieks, kuram bietes aug 150 hektāros un kopraža skaitāma vairākos tūkstošos tonnu, var zaudēt tūkstoš un vairāk latu. Bet tā nedrīkstētu būt. Pērn cukurbietes vāca sliktākos laika apstākļos, bet piemaisījuma procenti – tie paši arī tagad, cukurbietēm tik labvēlīgā rudenī. Zemniekam neiegūtie lati ļoti, ļoti noderētu. Nu kaut vai dārgajām ceļa zīmēm, kas ļautu atrast viņa saimniecību un radītu lielāku sakārtotību arī novadā un visā valstī.
