Pamodos no karstuma kajītē un arvien pieaugošās motora dunoņas. Miglā vīdēja priedēm apaugušu salu apveidi – mēs līkumojām šērās, kas īstenībā nav nekas cits kā Zviedrijas piekrastē jūrā izkaisītu saliņu lērums.
Pamodos no karstuma kajītē un arvien pieaugošās motora dunoņas. Miglā vīdēja priedēm apaugušu salu apveidi – mēs līkumojām šērās, kas īstenībā nav nekas cits kā Zviedrijas piekrastē jūrā izkaisītu saliņu lērums. Miglai izklīstot, var tuvāk aplūkot šos lielos un ne tik lielos granītu un gneisu bluķus, ko jūra un vējš pielīdzinājuši tīkami apaļīgus. Kas izrādījušies pietiekami lieli un pieejami, tos laika gaitā apguvuši cilvēki, «apaudzējot» ar sarkanbaltiem koka namiņiem, laivu piestātnēm un citiem civilizācijai raksturīgiem elementiem. Pēc brīža mēs – 26 Latvijas virsmežniecību ekologi un Valsts meža dienesta (VMD), kā arī LLU Meža fakultātes pārstāvji – iepeldam Stokholmā. Tas bija iespējams Latvijas VMD un Zviedrijas Ēstergotlandes ekologu pieredzes apmaiņas semināra laikā. Semināra tēma – «Vides aizsardzība Zviedrijā».
Sestdiena, 16. septembris, – ozolu ainavas
Zviedrijas puses projekta vadītāji Tomijs Eks un Bo Tors mūs iepazīstina ar Stureforas dabas rezervātu, kas izveidots, lai aizsargātu Eiropas nozīmes ozolu ainavas. Vēsturiski tās Ēstergotlandes lēnē izveidojušās reljefa, klimata un sociālo īpatnību rezultātā. Šo ainavu aizsardzības pasākumi sākušies jau kopš 1250. gada, kad ar likumu aizliegta ozolu ciršana mežos, to drīkstējis vienīgi karalis. Intensīvāk ozolu audzēs sākts saimniekot tikai kopš 1650. gada, kad sākās īpašumu izpirkšana un nabadzīgākie īpašnieki ozolus izcirtuši. Par rezervāta izveidošanas nepieciešamību 1993. gadā signalizējusi mazo dzeņu izzušana – tiem aptrūcis vecu ozolu dobumu.
Vērtīgās audzes mūsdienās saglabāt var, tās īpaši apsaimniekojot: ozolājus noganot un izpļaujot. Ozolu vidēji apdzīvo pāris simtu dažādu kukaiņu un ķērpju sugu. Un tikai uz simtgadīgiem parādās retās floras un faunas sugas. Arī Latvijā vietumis sastopamas vērtīgas ozolu audzes, bet, atbilstoši neapsaimniekotas, tās iet bojā: aizaug ar ātraudzīgākām sugām – eglēm, ievām, lazdām u.c. Ozolu ainavu aizsardzības projektā ieguldīts liels daudzums Eiropas Savienības naudas, ko izmanto subsīdijām un kompensācijām (platību atpirkšanas gadījumos). Par ozolu ainavu atjaunošanu Zviedrijā īpašnieks var saņemt subsīdijas 80% apjomā no izmaksām un 60% apjomā par kopšanu. Rezervātu izveidei var atpirkt platību no īpašnieka.
Svētdiena, 17. septembris, – gravu un strautu biotops
Iniciatīva par mežaudžu atslēgas biotopu (MAB) izdalīšanu Latvijas mežos nāk no Zviedrijas, un Tomijs un Bo mums rāda stāvām nogāzēm ieskautu aizsargājamu teritoriju – Lillorena gravu ar tikai šai vietai raksturīgo augāju. Šādas vietas ir īpašas, jo caurtekošos strautus ar barības vielām bagātina klints ieži. Tāpēc uz akmeņiem var sastapt vienuviet gan skābu, gan sārmainu vietu retos ķērpjus un sūnaugus. Kāpelēt pa klintīm ir nedaudz bīstami, jo tās ir apaugušas ar sūnām, kas staigājot mēdz noslīdēt…
Īpašnieki «zaļās» sertifikācijas ietvaros ir ieinteresēti savā īpašumā «atrast» MAB, jo, lai iegūtu sertifikātu, aizsargātajiem mežiem jābūt vismaz 5% no kopējās viņa zemes platības.
No mūsu pavadoņiem uzzinām, kāpēc visas mājas tiek krāsotas sarkanajos toņos. Izrādās, ka Zviedrijā ir daudz vietēja mēroga vara raktuvju un, vara ieguves procesā izdalītos vara sāļus sajaucot ar miltiem un eļļu, iegūst skaisti sarkanu krāsvielu, kas gan nav īpaši noturīga, taču lēta. Metode pieder vēsturei, bet krāsu izvēle ir saglabājusies līdz mūsdienām.
Pirmdiena, 18. septembris, – administratīvā padome
Zviedrijā ir 21 lēne, katrā – 13 municipalitāšu (pašvaldību). Lēnes administratīvā padome strādā vairākos virzienos, bet par primāro ir izvirzīta vides aizsardzība un kontrole. Mērķis ir 5% aizsargājamo mežu Zviedrijā (ap 250 000 ha) nodrošināt vienmērīgi visās municipalitātēs. Vides kodekss no 1998. gada paredz iespējas vērtīgās meža platības no īpašnieka atpirkt.
Īpašniekam ir trīs izvēles: atteikties; pārdot valstij; apņemties pildīt noteiktās teritorijas dabas aizsardzības plānu. Galavārds tomēr paliek īpašniekam. No valsts budžeta mežu aizsardzībai paredzētās kompensācijas palielinās: 1990. gadā – 2,7 miljoni latu, 2000. gadā – 21 miljons, 2001. gadā – 33 miljoni latu.
Pašvaldības pašas izstrādā programmas un plānus par zemes izmantošanu un dabas vērtībām to teritorijā. Pašvaldībās uzsākti pētījumi par ūdeņu izmantošanu un bioloģisko daudzveidību. Stāstot par metodiku mežaudžu atslēgas biotopu inventarizācijā, Bo atzīst, ka Zviedrijā izmantotās infrasarkano staru aerofotogrāfijas (ļoti dārgs prieks!) situāciju dabā atspoguļo sliktāk nekā Latvijas datu bāze – meža fonds.
Izbraucienā uz kalniem iegriežamies Malmviksengenas pļavās, kas izsenis izmantotas siena ieguvei. Bez tradicionālā izmantošanas veida tās pamazām aizaugušas. Tādēļ Dabas aizsardzības biedrība pļaušanu atsāku-
si – lai saglabātu bioloģisko daudzveidību. Dabiskā pļavā 1 m2 ir 30 līdz 40 lakstaugu sugu, bet mēslotā ar minerālmēsliem – tikai 5 sugas. Eiropas Savienība dabisko pļavu saglabāšanai piešķir no 1500 līdz 30000 SEK par katru hektāru.
Otrdiena, 19. septembris, – Vestervīkas arhipelāgs
Vestervīka ir paliela apdzīvota vieta pie Baltijas jūras iepretim Gotlandes salai. Arhipelāgā ir ap 2000 salu. Galvenais peļņas avots ir lopkopība, rekreācija, tūrisms, bet ar zivīm pavisam «švaki» (kāds vīrs no salām domā, ka vainīgi lielie kuģi un jūra vairs neesot tik sāļa). Arī ar mežiem nodarboties neesot rentabli. No salas uz salu pārvietojamies ar motorlaivām. Arhipelāga Slado un Hasselo salas ir rezervāti, tāpēc tur nedrīkst vākt augus un pārvietot akmeņus. Liedagā smilšu nav, vieni vienīgi akmeņi. Apskatām arī īpatnēju salas ainavu: piekrastes ganībās atsevišķi augošiem kokiem ik pēc diviem gadiem apzāģē vainagus – slotiņu sagatavošanai lopu piebarošanai. Pēkšņi pār mūsu galvām pārslīd ēna, tas ir jūras ērglis. Fakts: Zviedrijā jūras ērgļu populācija pēdējos gados palielinājusies 20 reižu, pateicoties mākslīgajai piebarošanai!
Trešdiena, 20. septembris, – privātīpašnieku asociācija
«Sodra» esot viena lielākajām privātīpašnieku asociācijām (ap 33 tūkstoši mežu īpašnieku) Zviedrijā ar vislojālāko attieksmi pret dabas aizsardzību. Pamatnodarbošanās ir «zaļās» apsaimniekošanas plānošana, kas nodrošina ekonomiski izdevīgu koksnes realizāciju. «Sodra» ir astoņu kokzāģētavu un trīs celulozes uzņēmumu īpašniece, tā sertificē un palīdz realizēt koksni. Sertificētas koksnes kubikmetra cena ir par 10 SEK augstāka nekā nesertificētas. «Zaļās» plānošana rezultātā meža īpašumu sadala četrās zonās: produktīvais jeb ražojošais mežs; kombinētās teritorijas (produktīvais mežs ar dabas vērtībām); mežs ar lielām dabas vērtībām (ierobežota saimniekošana) un – īpaši vērtīgs mežs (piemēram, ozolu ainavas). Trešajai un ceturtajai zonai jābūt vismaz 5% no īpašuma, lai sertifikācija būtu veiksmīga.
Rezumējot visu Zviedrijā redzēto, atliek vien secināt, ka vienīgais ceļš uz dabas aizsardzību ir visu līmeņu pilna informācijas aprite un nebeidzams skaidrošanas darbs. Un vēl – ne vienmēr rezervāts nozīmē neko nedarīt.
