Augstskolā psiholoģijas lekcijās ieklausos pasniedzēju domās par skolu jauniešu izglītošanu pēc humānās psiholoģijas noteikumiem: «Ja esmu egle, nevaru bērzu piespiest kļūt par egli, ja tas to nevēlas.».
Augstskolā psiholoģijas lekcijās ieklausos pasniedzēju domās par skolu jauniešu izglītošanu pēc humānās psiholoģijas noteikumiem: «Ja esmu egle, nevaru bērzu piespiest kļūt par egli, ja tas to nevēlas.» Pārdomām mums piedāvā jautājumu – kā tas īstenojas Latvijas izglītības sistēmā?
Prātā nāk izglītošanās astoņdesmitajos gados. Tad lielākoties viss notika pēc principa: vienādas formas, vienāda rīcība un – likumsakarīgi – vienādas domas. Viedokļu daudzveidība vienkārši nepastāvēja. Droši vien sliktākais bija tas, ka šī gaisotne atstāja ietekmi ne vien uz skolēniem, bet uz cilvēkiem dažādās dzīves jomās.
Patlaban sabiedrībā lielāka uzmanība tiek pievērsta individualitātes izkopšanai, un arī skolēni savu domu izpausmēs kļuvuši elastīgi, droši un atvērti.
Strādājot pedagoģiskajā praksē vidusskolā, nodarbībās redzu personības, kas spēj cienīt sevi, prot novērtēt ne vien sev tuvu, bet arī svešu un – galvenais – citādu viedokli. Vidusskolēnos vēroju veselīgu attieksmi citam pret citu. Piemēram, pildot uzdevumu, kur katram audzēknim jāpastāsta par savu vārdu un jāiztēlo šā vārda īpašības, visi ir ļoti ieinteresēti un aizrautīgi, ar neviltotu prieku aplaudē katra klasesbiedra domām un personiskajām atklāsmēm. Neredzu nevienu nicīgu smīnu vai izsmejošu mīmiku. Jaunieši iejūtas tiktāl, ka iesaista uzdevumā arī jauno skolotāju kā sev līdzīgu, nevis kā tādu, kas ienākusi stundā un no augšas dod norādes.
Mēs – skolēni pirms divdesmit gadiem – parasti raudzījāmies acīs skolotājam, mēģinādami noteikt, vai viņš mūsu reakciju akceptē.
Nevar noliegt, ka jaunā situācija ir ilgstošas pedagoģiskas darbības rezultāts. Protams, katrs bērns nāk no savas vides, tas atspoguļojas viņa ārienē, uzvedībā, katram ir sava intelekta bagāža, taču šķiet, ka šiem apstākļiem ir ļoti maza nozīme, jo stundās vēroju, ka skolēni apzinās savu «es», savu vērtību, tajā pašā laikā neaizmirstot, ka vērtība ir arī otrs cilvēks un viņa izteiktās domas.
Vienā no uzdevumiem debatējam, vai skolā ir vajadzīgas mīlestības jūtas vai arī jauniešiem tās tikai traucē. Katra skolēnu grupa pauž atšķirīgu pieeju, tātad kļūst par «eglēm» vai «bērziem». Savus viedokļus viņi aizstāv aizrautīgi, tomēr jaušu, kā skolēni respektē cits citu un strīdas konstruktīvi, atzīdami, ka patiesības graudu var atrast gluži pretējā viedoklī, kas arī par mīlestību nemēdz būt viens vienīgs.
Psiholoģijas skolotājas praksē pavadītais laiks man sniedza gandarījumu, jo bija piepildīts ar pozitīviem iespaidiem. Manā prakses skolā humānās psiholoģijas sistēma, kas vērsta uz indivīda personības izpēti, darbojas, tātad tur bērzu par egli kļūt neviens nespiedīs.
