Ozolnieku pagasta Padomes priekšsēdētājs Māris Ainārs dzimis vēl kara laikā un pēc nostāstiem secina, ka veiksmīgi tos pārcietis: «Es – ratiņos, un vecāmāte mani stumj cauri frontes līnijai Džūkstē. Tagad tikai varu priecāties, ka tikām cauri sveikā.».
Ozolnieku pagasta Padomes priekšsēdētājs Māris Ainārs dzimis vēl kara laikā un pēc nostāstiem secina, ka veiksmīgi tos pārcietis: «Es – ratiņos, un vecāmāte mani stumj cauri frontes līnijai Džūkstē. Tagad tikai varu priecāties, ka tikām cauri sveikā.»
Pirmās atmiņas Mārim saistītas ar vectēva ķēvi Maiju, kas briesmīgi joņojusi no kalna un ne pa jokam nobaidījusi četrgadīgo zēnu. Atmiņā nāk arī mājas Saukas pagastā, kur pa nakti ienāca partizāni, bet dienās mitinājās vācieši. Taču patiesībā tas bijis tik sen un tagad jau šķiet nereāls.
Priecīgāks brīdis priekšsēdētāja dzīvē bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas absolvēšana: «Viegli jau negāja, jo paralēli mācībām arī strādāju par ekskavatoristu mašīnistu. Brīžiem mācījos traktora kabīnē. Laikam jau biju pārāk bailīgs un špikot neuzdrīkstējos, tāpēc mācības man bija pirmajā vietā.»
Ilgus gadus Māris pavadījis, strādājot Jelgavas PMK 13, kur bijis darbu vadītājs: «Cik gan mēs būvju neuzcēlām! Dažādus tiltus un aizsprostus. Man palaimējās, jo strādāju kopā ar godavīriem, kas vienmēr turēja vārdu un darbu veica teicami. Žēl tikai viena – neiznāca strādāt HES celtniecībā. Es domāju, ka man tas būtu pa spēkam, jo zināšanu netrūkst.»
Māris piekrīt teicienam, ka laba valsts sākas ar kārtīgu ģimeni: «Es uzskatu, ka man ir paveicies, jo aug divi dēli un ģimene ir stipra. Neesmu pārāk stingrs ģimenes galva, bet ar problēmām galā tikt protu. Brīžiem ir ļoti grūti samierināties ar dēlu izvēli, bet jāsaprot, ka viņiem pašiem galva uz pleciem un es tur neko nevaru mainīt. Tāpat jau ir piedzīvots uztraukums par vēlāku ierašanos mājās, ķibelēm mācībās un tā tālāk.»
Priekšsēdētājs uzskata, ka Latvijas lielākā vērtība ir izglītoti cilvēki: «Mums taču nav ne naftas urbumu, ne citu izrakteņu, mums var būt tikai gudra tauta. Tāpēc man nepieņemama šķiet pašreizējā izglītības sistēma – studenti ir par maz noslogoti. Dažu nedēļu pat divas trīs dienas ir brīvas, bet mācās par valsts līdzekļiem. Vai nevajadzētu kaut ko mainīt un taupīt valsts naudiņu?»
Personīgajā dzīvē Māris tuvākajā laikā vēlas uzcelt pirtiņu pie dārza mājiņas un sagaidīt mazbērnus: «Liela ģimene – tas ir jauki. Man pat brīžiem šķiet, ka būtu vēlējies vēl arī meitu – kupla, skaista saime. Bet, ja padomā, bērni prasa ļoti lielu atbildību – nekas jau nebeidzas arī ar augstskolas diplomu. Viņi ir mūsu nākotne, un mūsu uzdevums nemitīgi palīdzēt bērniem tikt dzīvē uz priekšu.»
