Pēc Jelgavas Pedagoģiskās skolas absolvēšanas 1959. gadā saņēmu norīkojumu – Ventspils.
Pēc Jelgavas Pedagoģiskās skolas absolvēšanas 1959. gadā saņēmu norīkojumu – Ventspils. Tas bija tālu, un ģimene tam nepiekrita. Skolotāji bija vajadzīgi Glūdas septiņgadīgajā skolā. Turp aizbraukusi, iepazinos ar savu pirmo direktori Lauru Aluti – neliela auguma sievieti ar brillītēm. Viņa mani noskatīja no galvas līdz kājām, tad iztaujāja par mācībām, interesēm, darba vietas izvēli. Taču direktores acīs dzirkstīja arī humors. No pirmās satikšanās man palikusi, vārda tiešā nozīmē, zīme visam mūžam. Sarunas laikā savilkās pērkons, un direktore lūdza palīgā apsegt sagrābto sienu. Gubai likām virsū skārda gabalu, kas direktorei izspruka no rokām, man ievainoja delnas virspusi, kur vēl tagad redzama rēta.
Laura Alute bija ļoti stingra, ar fantastiskām darba spējām un augstām prasībām pret sevi. Viņa nepieļāva paviršību, taču visi viņu atceras kā brīnišķīgu cilvēku. Toreiz Glūdas skola bija kultūras centrs, sarīkojumos aktīvi iesaistījās vecāki, bet visa centrā bija direktore. Viņa priecājās reizē ar mums, jaunajiem skolotājiem, piedalījās teātrī. Taču pēc sarīkojumiem bija jābūt darbā, un, nedod Dievs, atnākt bez sagatavošanās! Man paveicās, jo 1. klasē izpildīju prasību – līdz jaunajam gadam iemācīt bērniem lasīt un rakstīt. Pēc tam šo uzdevumu pildīju vairākus gadus. Vadīju arī deju kolektīvu, kādu laiku mācīju ķīmiju. Toreiz darījām visu, kas nepieciešams.
No Lauras Alutes esmu mācījusies stingrību, precizitāti, sava vārda turēšanu, spēju piedot un palīdzēt.
Jelgavas pedagogiem novēlu arī dzīves nedienās saskatīt gaišo un priecīgo!
