Tagadējā Raiņa iela ir viena no vissenākajām ielām pilsētā. 17. gadsimta Jelgavas kartēs atrodama Annas iela (Annenstraße) no Driksas līdz Pasta ielai, aiz kuras tā turpinājās kā Grēcinieku iela (vācu: Sünderstraße) līdz pat Jelgavas nocietinājumu Mazajiem vārtiem. 19. gadsimtā Grēcinieku ielu pārdēvēja par Zaļo ielu (Grünhöfsche Straße), jo tā veda uz hercoga ārpilsētas rezidenci Zaļajā muižā. Pēc Raiņa nāves 1929. gadā Zaļo ielu pārdēvēja par Raiņa ielu, bet Latvijas vācu okupācijas laikā, 1941. gada 14. jūlijā, pārsauca par Brīvkorpusa ielu. 1950. gada 11. jūlijā Raiņa ielai pievienoja Annas ielu (posmu no Pasta ielas līdz Čakstes bulvārim).
1702. gadā Jūliusa Dēringa zīmētajā pilsētas plānā redzam, ka tagadējā Raiņa ielā atrodas tikai viens mūra nams – Sv.Jura katoļu baznīca (šajā gadā Jelgavā bija vien septiņas mūra ēkas, ieskaitot hercogu rezidenci – pili), tāpat varam saskaitīt apmēram 20 gruntsgabalus abās ielas pusēs.
1850. gadā sāka veidot Paula dārzu (tagadējo Raiņa parku). 19. gadsimta vidū un 20. gadsimta pirmajā pusē arī Raiņa ielā sāka būvēt skaistus mūra namus. Īpaši izcēlās sabiedriskās ēkas un baznīcas. Raiņa ielā, tāpat kā citur Jelgavā, pārsvarā bija divu trīs stāvu celtnes gan no koka, gan no kalta akmens, gan iecienītā pildrežģa konstrukcijas. 20. gadsimta sākumā par visreprezentablāko kļuva ielas posms no krustojuma ar Pasta ielu līdz Čakstes bulvārim.
1944. gada jūlijā un augustā tika sagrauta gandrīz visa vēsturiskā apbūve Raiņa ielā. Tomēr šis tas no senās godības ir saglabājies. Piemēram, bijusī Jelgavas Centrālā pasta ēka, Sv.Simeona un Sv.Annas pareizticīgo katedrāle pie Akadēmijas ielas stūra, Raiņa ielas 36. nams (celts 1912. gadā), kur līdz 90. gadiem atradās krājkase, avīžu redakcijas, bibliotēka.
Balta ēka ar četrstūrainu torni
Viena no ēkām ar senu un dramatisku vēsturi ir Jelgavas Romas katoļu Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrāle. No 1642. līdz 1643. gadam Kurzemes hercogs Frīdrihs Jelgavā katoļiem uzcēla nelielu mūra baznīcu, kas tika veltīta Sv.Jura godam. Darbi pilnībā tika pabeigti tikai 1645. gadā hercoga Jēkaba laikā. Ēka bijusi balta, ar četrstūrainu torni, kas slējies četru stāvu augstumā. Vecajai baznīcai bijusi marmora grīda un dakstiņu jumts. Kad tā celta, marmors izmantots celiņu noklāšanai no vārtiem līdz ieejai dievnamā. Tagadējā Sv.Jura katoļu baznīca būvēta 1906. gadā iepriekšējās vietā, tā ir ķieģeļu celtne pseidogotiskā stilā, tās ārējā fasāde ir bagāta ar dekoratīviem elementiem. Dievnama tornis ir smails un piramidāls. Baznīcas celtniecību pēc Liepājas arhitekta Kārļa Eduarda Strandmaņa meta organizēja prāvests Kazimirs Jasens, kurš strādāja Jelgavā no 1902. līdz 1944. gadam. Jaunā katoļu baznīca no vecās mantojusi trīs altārus. 1906. gadā jaunā baznīca tika iesvētīta Bezvainīgās Jaunavas Marijas godam (tas bija populārs tituls iesvētāmajiem dievnamiem tajā laikā, kas saistās ar Dievmātes parādīšanos 1858. gadā Lurdā, Francijā). Baznīcu konsekrēja bīskaps Jāzeps Rancāns 1925. gadā Bezvainīgi ieņemtās Jaunavas Marijas godam (mūra baznīcas tiek ne tikai iesvētītas kā koka baznīcas, bet pēc tam arī konsekrētas). Kara darbības rezultātā 1944. gada jūlija beigās dievnams nodega un palika tikai mūri. Pēc kara 1948. gadā tika uzsākta dievnama atjaunošana. 1992. gadā atjaunots arī tornis. 1995. gada 2. decembrī pāvests Jānis Pāvils II deva rīkojumu izveidot Jelgavas diecēzi un par tās sēdekli nozīmēja Bezvainīgās Jaunavas Marijas baznīcu, piešķirot tai katedrāles statusu ar visām tās tiesībām un privilēģijām.
Ejot pa Raiņa ielu, dažreiz var dzirdēt, kā katoļu baznīcas zvani sasaucas par pareizticīgo baznīcas zvaniem. Tās pirmsākumi meklējami 1711. gadā, kad Krievijas cars Pēteris I pēc Rīgas ieņemšanas lika izprecināt sava vecākā brāļa Ivana V meitu Annu Ivanovnu ar Kurzemes un Zemgales hercogu Frīdrihu Vilhelmu. Hercogs esot solījis Jelgavā uzcelt pareizticīgo baznīcu, bet savas pāragrās nāves dēļ to neizdarīja. Hercoga atraitnes Annas valdīšanas laikā viņas galma padomnieks Pēteris Bestuževs 1726. gadā lika pie hercogienes pils uzcelt koka pareizticīgo dievnamu. Viņa sieva Katrīna tur arī apglabāta. Tā kā Jelgavā jau bija Sv.Annas baznīca, pareizticīgo baznīcu nosauca Sv.Simeona un Sv.Annas vārdā. Laikā, kad hercogisti pārvaldīja muižnieku padome, 1750. gadā uzbūvēja jaunu pildrežģa dievnama ēku ar četrstūrainu zvana torni. 1774. gadā tika likti pamati jaunai baznīcai pēc arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projekta. Baznīcu iesvētīja 1780. gadā. Kad tā draudzei kļuva par šauru, ar Krievijas cara Aleksandra III finansiālu atbalstu pēc arhitekta Nikolaja Čagina projekta no 1890. līdz 1892. gadam tika uzbūvēta jauna. Sv.Simeona un Sv.Annas pareizticīgo katedrāle ir pirmā pareizticīgo baznīca Zemgalē.
300 metru gara iela
Netālu no Raiņa ielas beigām atzarojas pavisam maziņā, tikai 300 metru garā Skolas iela. Pirms 100 gadiem te bija pilsētas nomale, par ko varētu liecināt arī citu ielu nosaukumi – Dārza, Sakņudārza iela. Vēsturnieki uzskata, ka ielas nosaukums varētu būs radies tāpēc, ka pavisam netālu atradās Vācu ģimnāzija. Lai gan tuvā apkaimē šai ielai bijušas trīs skolas.
Arī mums ilgu laiku Skolas iela saistījās ar izglītības iestādi, konkrētāk, ar bērnu un jauniešu centru “Junda”.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, uz gruntsgabala Skolas ielā 2 Jelgavas apriņķa Tautas izglītības nodaļai tika atļauts uzcelt vienstāva koka saimniecisko ēku – mašīnmāju. Arhīvā saglabājusies pamatceltnes kartīte liecina, ka 1947. gadā tur jau ir uzcelta vienstāva koka ēka, kurā tiek glabāti motori, citas saimniecības lietas. Bijuši plāni par Jauno tehniķu stacijas nama projektēšanu šajā vietā jau no 1947. gada. Saglabājies 1949. gada 31. maija akts, kurā teikts, ka gada laikā jārealizē Jelgavas izpildkomitejas lēmums par divstāvu ēkas uzbūvēšanu Jauno tehniķu stacijas vajadzībām. Kāds 1951. gada dokuments gan liecina, ka šie projekti nav realizēti un Skolas ielā 2 vēl arvien ir tikai viena koka māja, kurā ir motoru novietne un vienistabas dzīvoklis. 1955. gadā beidzot tiek uzcelta jaunā divstāvu ēka, kurai ir skolas funkcijas, un tajā atrodas mācību klases Jelgavas Jauno tehniķu stacijai – autoapmācības un radiotehnikas pulciņiem. 1955. gadā izveidoti arī apstādījumi, apzaļumota teritorija. 1972. gadā veiktā divu ēku inventarizācija liecina, ka Jauno tehniķu stacijā jau ir foto laboratorija, filmotēka, kinostudija, kino demonstrēšanas telpa, radio un elektrotehnikas laboratorija, motoru un mašīnu mācību klase. Atsevišķi ir redzamas arī 1965. gadā uzceltās automašīnu garāžas. Tajā laikā veikts arī kapitālais remonts un pārbūve galvenajā ēkā. 1989. gadā tiek nolemts Jauno tehniķu staciju kapitāli pārbūvēt, nojaucot veco motoru māju un uzceļot jaunu piebūvi. No 1996. gada 1. novembra ēka un tās piegulošā teritorija bija Jelgavas bērnu un jauniešu centra “Junda” rīcībā.
Raiņa ielā pie krustojuma ar Sakņudārza ielu uzstādīta Mazo vārtu piemiņas zīme, otrpus Raiņa ielai ir arī piemiņas zīme Jelgavas nocietinājumiem un četriem vārtiem. Vēsturiski pilsētas valnī šie vārti atradušies toreizējā Zaļajā ielā, kas veda uz Zaļo muižu jeb Zaļeniekiem, tagadējās Raiņa un Sarmas ielas beigu un Tērvetes un Filozofu ielas sākuma punktā. Mazie jeb Kara vārti bijuši otri nozīmīgākie aiz Annas vārtiem. No tiem ceļš veda uz Poliju, un caur tiem bieži esot gājuši karapulki. Pilsētas valnis tika uzbūvēts 17. gadsimta vidū – 1659. gada kartē redzams, ka satiksme tiek nodrošināta pa četriem galvenajiem vārtiem: Lietuvas, Dobeles, Ezera un Mazajiem vārtiem. Mainoties laikiem, pilsētas aizsargvalnis zaudēja savu nozīmi, tas kļuva arī par traucēkli pilsētas būvattīstībai, tādēļ 19. gadsimta pirmajā ceturksnī tika pieņemts lēmums par tā nojaukšanu.
Noteikti jāmin arī ēka, kuras vairs nav, bet kura grezno mūsu pilsētu senajās pastkartēs. Savulaik tagadējās Raiņa un Mātera ielas stūrī atradās slavenā Stefenhāgenu grāmatu spiestuve – lepna celtne ar ābeļdārzu aiz tās. Johans Frīdrihs Stefenhāgens bija vācu tautības grāmatu iespiedējs un apgādātājs, kurš ieguvis arī ķirurga atestātu un strādājis par bārddzini. Iespiedēja darbu viņš apguva 1766. gadā Kurzemes Lielkunga grāmatu spiedēja Kristiāna Lītkes atraitnes Annas Marijas Lītkes spiestuvē. 1769. gadā viņš Annu Mariju apprecēja un ieguva īpašumā spiestuvi, kas tajā laikā bija sliktā stāvoklī parādu un personāla dēļ. 1781. gadā Stefenhāgenu uzņēma Kēnigsbergas grāmatu iespiedēju savienībā, kur iegūts diploms. 1796. gadā viņš kļuva par Kurzemes guberņas valdes iespiedēju. 1799. gadā pabeidza celt spiestuves namu Kaņģīzeru (Kannulējēju) ielā 20. 1801. gadā ar Kurzemes guberņas valdes atļauju par kompanjonu pieņēma adoptēto māsasdēlu Johanu Martīnu Pētersu-Stefenhāgenu. Turpmāk uzņēmums saucās “J.F.Stefenhāgens un dēls”. Izdevniecībā iespieda reliģiska satura grāmatas, laicīgo literatūru, avīzes, kalendārus un mācību grāmatas krievu, vācu, igauņu, lietuviešu, poļu, franču, latīņu, grieķu un ebreju valodā, taču lielākos panākumus guva izdevumi latviešu valodā. Spiestuve pēc Stefenhāgena nāves pastāvēja vairāk nekā 100 gadu – līdz pat 1919. gadam.
Alus darītavas dārzs
Tomēr visvairāk ar ielas nosaukumu saistīts ir Raiņa parks. Kāds vecs Jelgavas plāns rāda, ka tagadējā Raiņa parka vietā pastāvējis dārzs, ko sauca tā toreizējā īpašnieka vārdā par Paula dārzu. Karlam Pauli tur bija savs uzņēmums – alusdarītava ar pie tā izveidotu publisko dārzu, pastaigu celiņiem, bumbotavu, paviljonu ar atspirdzinošiem dzērieniem. Ievērojamais tā laika gleznotājs Jūliuss Dērings raksta, ka tur 1852. gadā pirmo reizi apmeklējis dzīvo bilžu izrādi. Pie dārza (Pasta ielas pusē) bija divas divstāvu mūra ēkas, no kurām vienā bija paliela zāle saviesīgu pasākumu rīkošanai.
Ar laiku mainījās īpašuma saimnieki un plāni, bet parks palika arī turpmāk iecienīta jelgavnieku atpūtas vieta. Ap 1870. gadu šo īpašumu nopirka Širkenhēfers, kurš samazināja dārzu un ar tirgotāja Martinelli atbalstu atvēra restorānu ar garām verandām, vasaras un ziemas skatuvi. Tur tika rīkotas tam laikam liela mēroga teātra izrādes un koncerti.
19. gadsimta 80. gados Paula dārzā zemi nopirka 1865. gadā dibinātā Jelgavas krievu saviesīgā biedrība “Kružok”, kas tur nolēma uzcelt savu biedrības namu. Atvēra nelielu publisko bibliotēku un lasītavu, turpinājās iepriekšējās sabiedriskās tradīcijas. 1895. gadā IV Vispārējo latviešu dziesmu un mūzikas svētku viesi šajā namā pirmo reizi Jelgavā noskatījās Ādolfa Alunāna lugu “Pārticībā un nabadzībā”, arī iestudējumu “Visi mani radi raud”. Biedrības “Kružok” namu Pirmā pasaules kara laikā vācu armija izmantoja kā karavīru mītni. 1944. gada ielu kaujās celtne gāja bojā. Pēc kara jelgavnieki novāca namu drupas gar Pasta un Raiņa ielu, lai bijušā dārza vietā izveidotu Raiņa parku. 1949. gadā svinīgi jaunais parks tika atklāts, bet 1952. gadā izpildkomiteja pieņēma lēmumu par pieminekļa uzstādīšanu Rainim. Pieminekli atklāja 1953. gadā. 50. gadu otrajā pusē parkā izveidoja bērnu pilsētiņu ar karuseli, slīdkalniņu un smilšukastēm. 1989. gadā notika parka rekonstrukcija.
Droši vien kādam rodas jautājums – kāda dzejniekam Rainim saistība ar Jelgavu, ja jau iela un pat parks nosaukts viņa vārdā? Īsā atbilde – Rainis dažādos savas dzīves posmos dzīvojis Jelgavā. Garākā – Raiņa darbību un uzturēšanos Jelgavā var iedalīt trīs periodos. Pirmoreiz viņš ierodas Jelgavā 1891. gadā un sāk strādāt par zvērināta advokāta Andreja Stērstes palīgu. Pildot savus pienākumus pie viņa, Jānis Pliekšāns (Rainis) aktīvi piedalās pilsētas sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Aktīvi darbojas arī Jelgavas Latviešu biedrības rakstniecības nodaļā, un šajā pašā gadā dzejnieku uzņem par tās biedru. Jelgavas laikrakstos bieži parādās viņa raksti par strādnieku kustības jautājumiem ārzemēs. Šajā posmā kopā ar Raini Jelgavā uzturas arī viņa māsa Dora un māte. 1891. gada septembrī Rainis dodas uz Rīgu, lai strādātu par laikraksta “Dienas Lapa” redaktoru.
1895. gadā dzejnieks otrreiz atgriežas Jelgavā. Viņam nodibinās cieši sakari ar Jelgavas jaunstrāvniekiem, kuru centrs tajā laikā ir Čikstes pansija (Svētes un Kannulējēju ielas stūrī). 1896. gadā viņš tulko Gētes “Faustu”, presē parādās vairāki Jelgavas posmā un agrāk sarakstīti dzejoļi – “Labdaris”, “Teika”, “Cilvēka dvēsele”. Tā kā šajā laikā Jelgavā uzturas arī Aspazija, Rainis piedalās Aspazijas lugas “Neaizsniegts mērķis” organizēšanā. Izrāde notiek Jelgavas Latviešu biedrības teātrī 1896. gadā. Diemžēl nami, kur dzejnieki dzīvojuši, nav saglabājušies, zināmas vien adreses. 1891. gadā Rainis dzīvo Zaļajā (Raiņa) ielā, bet no 1895. gada Katrīnas (Driksas) ielā. Aspazija dzīvojusi Skrīveru (Barona) ielā. 1896. gada novembrī dzejnieki dodas trimdā uz ārzemēm un Latvijā atgriežas vien 1920. gadā. 1897. gadā Rainis gan ierodas Jelgavā uz māsas Līzes bērēm, bet pēc tam dodas uz Panevēžu, kur strādā par advokāta palīgu.
Trešo reizi Rainis vairākkārt apciemo Jelgavu jau neatkarīgās Latvijas laikā 20. gados. Piemēram, 1926. gada jūnijā viņš uzstājas Langervaldes parkā, kad Jelgavas Raiņa draugu klubs ir organizējis tautas svētkus un teatrālu uzvedumu.
Raiņa pirmā darba devēja Andreja Stērstes meita Elza Stērste, iespaidojoties no bērnības atmiņām par to, kā, maza meitene būdama, pastaigājusies dzejniekam pie rokas, sarakstīja dzejoli “Tautas draugs”:
Reiz Raini satiku, gar cietumu mēs gājām,–
Es – bērns vēl mazs, viņš – jauneklis jau slaiks, –
Un, plecos pacelta un aiznesta uz mājām,
Es vārdus zināju: “Nāks laiks, tas jaunais laiks!”
Viņš teiksmas stāstīja, kā Varons mošķus veicis,
Par daiļo princesi, kas burvju miegā snauž;
Tik bargus nostāstus neviens vēl nebij teicis
Par kungu kapličā, kurš zārku vaļā lauž.
