Dzintara Tilaka kūlenis
“Vai nu apziņa, vai zemapziņa, vai arī abas kopā burtiski kliedza: nekas nav tā kā agrāk! Es ilgi turējos pretī, negribēdams ar “agrāk” idealizēt savu jaunības laiku, pat pirms divdesmit gadiem. Idealizēt nozīmētu dzīvot atmiņās, kā pensionāram salīdzinot desas garšu tagad ar to, kāda tā bija agrāk (protams, labāka… ha-ha). Tas no vienas puses, no otras – plūstošā laika neizbēgamā iedarbība palēnām tuvināja šim biedējošajam vecumam, kad nekas vairs neliksies labi, kad gribēsies uzkasīties, pacīnīties par kaut kādu taisnību, apliecinot savu esību, it kā ar prāta mundruma spēju vēl atšķirt labo no ne tik labā, pareizo no nepareizā, kad viedums ar savu pieredzi sprauksies katrā šķirbā, lai kliegtu: es zinu, kā ir pareizi!” Tādi viedi vārdi lasāmi Dzintara Tilaka jaunākajā grāmatā “Kūlenis”.
Pirms tam nedz biju lasījusi kādu aprakstu par to, nedz palūkojos uz grāmatas aizmugurējā vāka, kur parasti ir kādi ievadvārdi sižetā, lai piesaistītu tos, kas grāmatnīcā paņēmuši rokā to vai citu izdevumu. Līdz ar to man nebija nekādu domu par to, kas tad gaidāms šajā literārajā darbā. Tilaka vārds, protams, bija dzirdēts, bet nevienu no viņa rakstītajām jauniešu grāmatām neatcerējos, ka būtu lasījusi. Nu, lūk – bez jau pieminētajām gaidām par romāna sižetu, kvalitāti, ritmu ķēros pie lasīšanas un izbrīnījos, cik raiti tas sokas. Tāpat biju pārsteigta, ka lasītāju sižeta gaitā patiešām sagaida grāmatas varoņu dzīves kūlenis un gana spraigi notikumi. Pat ar visu to, ka vispār nebija nekādas nojausmas, kas būs grāmatā, pārsteidza tās aizraujošā notikumu gaita un galveno varoņu tēli. Pēc tam jau gan paskatījos, ka grāmatas aprakstā teikts: negaidītu, nejaušu notikumu virkne vai kāds ārējs spēks un likumsakarība var radīt situāciju, kad nekas vairs nav un nevar būt kā agrāk, un mēs tad sakām: dzīve ir apmetusi kūleni. Tā tas notiek ar galveno varoni, nobriedušu vīrieti Linardu, ar jauno sievieti Anci un viņas māti Dailu. Līdz šim mierīgajā dzīvē pēkšņi ienāk atklājumi, diemžēl arī vilšanās un pat cīņa par izdzīvošanu. Nav iespējams mierīgi pieņemt visu, kas notiek, bet vai aktīva iejaukšanās nesarežģīs visu vēl vairāk? Skaistā lauku vasaras ainava slēpj sevī ko bīstamu, ko varētu arī nezināt un nenojaust, ja vien Ance nebūtu apstājusies un nokāpusi no riteņa ar fotoaparātu rokās.
Dzintars Tilaks pats teicis: “Lai arī daudzas grāmatas esmu rakstījis skolas vecuma lasītājiem, laiku pa laikam man rodas azarts rakstīt arī pieaugušajiem. Tagad tā īsti apzinos, ka gandrīz katrā darbā mani varoņi saskaras ar ko neparastu, tiek iesaistīti piedzīvojumos un, apveltīti ar vienkāršu cilvēkmīlestību, cenšas darīt sevi un pasauli labākus.” Galu galā, vēlreiz citējot grāmatu: “Katra situācija, katrs cilvēks mūsu ceļā ir mūsu pašu turpinājums.”
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
