Izlasīju «Pagrabā» (20. septembrī) publikāciju, kurā jaunietis prāto, mācīties vai ne tās valsts valodu, kurā viņš dzimis un dzīvo. Gribu izteikt savu viedokli.
Izlasīju «Pagrabā» (20. septembrī) publikāciju, kurā jaunietis prāto, mācīties vai ne tās valsts valodu, kurā viņš dzimis un dzīvo. Gribu izteikt savu viedokli.
Mani, Viktor, aizkustināja jūsu arguments: kāpēc mocīties latviski, ja visi ar jums runā jūsu – krievu – valodā, pat latviešu bērni? Jūs sakāt, ka nav jāmācās latviešu valoda, jo latvieši prot krieviski. Ļoti labi. Pats atzīstat, ka Krievijā nav tādi dzīves apstākļi, pie kādiem esat pieradis šeit – te labāk. Bet ko jūs esat devis šai zemei, kurā dzīvojat, lai būtu labāk? Padomājiet! Nepietiek taču ar patērētāja filosofiju.
Pasapņosim. Ja jūsu draugi pēkšņi vienā dienā nolemtu runāt latviešu valodā, tas jūs noteikti apvainotu, pat šokētu! Bet ko darīt latviešu tautai, ja kāda grupa ietekmīgu cilvēku, tostarp Saeimas deputāti, vēlēdamies uzturēt spriedzi Latvijā, aicina nerunāt valsts valodā, neiepirkties veikalos, kur neapkalpo krieviski utt.? Varbūt dažiem līderiem tas ir izdevīgi, vācot balsis nākamajām vēlēšanām. Bet ja šāds uzsaukums radīs pretreakciju? Ja arī latvieši nolemtu nerunāt krievu valodā! Ja tautas daļai pievienotos valsts iestādes, veikali, ja visur jums vajadzētu ņemt līdzi tulku!? Kā būtu tad? Tie, kas aicina pretoties, protams, pārvalda ne tikai latviešu un krievu valodu, tādēļ viņi nekādu diskrimināciju nejutīs. Bet kā būs ar tiem, kas tomēr nav varējuši iemācīties latviski, kaut arī nodzīvojuši Latvijā gadu desmitus un pat visu mūžu? Ko nākotnē darīs tie daudzie tūkstoši, kurus šie līderi nemudināja mācīties latviešu valodu, solot, ka te būs divas valsts valodas?
